1987. gada 25. janvārī no krasta atdalījās 12 kilometrus garš ledus gabals (no Jaunķemeriem līdz Lielupei) un sāka dreifēt jūrā, aptuveni pusotru tūkstoti makšķernieku pakļaujot nāves ēnai. Par laimi, no ledusgabala tika izglābti visi, tomēr šis notikums kalpo par skaudru atgādinājumu tam, cik bēdīgi var beigties došanās uz ledus nepiemērotos laikapstākļos.
"Nāves ēnā" 1987. gadā, kad uz ledus gabala jūrā iedreifēja pusotrs tūkstotis makšķernieku (4)
Ledus gabala atraušanās no krasta ar zemledus makšķerniekiem uz tā katram mācītam cilvēkam liek uzreiz iedomāties par Rūdolfa Blaumaņa vienu no izcilākajiem darbiem “Nāves ēnā” un tā 1971. gada ekranizējumu. Zināms, ka Blaumanis par pamatu savai novelei ņēma reālus notikumus, kad atklātā jūrā uz dreifējoša ledus gabala nonāca pulks zvejnieku. Pārsteidzoši, bet tāda veida gadījumi nav nekas neparasts pat mūsdienās. Vēl 2017. gadā portālā “Apollo” vēstīts, kā glābēji Daugavā no ledus gabala nocēluši kādu makšķernieku; tikmēr 2009. gadā Jūrmalā uz dreifējoša ledus gabala “iesprūduši” 15 makšķernieki.
“Pat šajā bīstamajā situācijā cilvēki kategoriski atteikušies uz ledus atstāt savus makšķerēšanas piederumus. Rezultātā ar tiem saplēsta viena no glābšanas gumijas laivām.
Lielupē uz ledus atradušies vēl apmēram 10 makšķernieki, kuri, vērojot notiekošo, turpinājuši sēdēt uz ledus. Ne krastā izliktie pašvaldības brīdinājumi, ka atrasties uz ledus ir bīstami, ne redzētais, ne glābēju aicinājumi doties krastā viņus nav ietekmējuši. Palīgā tika izsaukta Pašvaldības policija. Tikai tad, kad policisti pie automašīnām sākuši spraust soda kvītis par iebraukšanu zaļajā zonā, makšķernieki devušies krastā, lai varbūt vēl pagūtu aizbraukt nesodīt,” tolaik rakstīja “Apollo”.
Apjomīgākie glābšanas darbi norisinājās 1987. gada 25. janvāra svētdienā, kad no milzīga atlūzuša ledus gabala Jūrmalas rajonā ar helikopteriem, laivām un ledlauzi glābēji no nelaimes paglābuši pusotru tūkstoti zemledus makšķernieku. Sīkāk par šo notikumu vēstīts LMT Viedtelevīzijas veidotā dokumentālā raidījuma “Katastrofas Latvijā” sērijā “Nāves ēnā”.
VIDEO: KATASTROFAS LATVIJĀ. NĀVES ĒNĀ
25. janvārī pulksten 11.10 Bulduru glābšanas stacijas priekšnieks B. Izotovs tālumā pamanīja ledū plaisu, kas pletās aizvien platāka. Gaisā uzlidoja sarkanā brīdinājuma raķete. Tie, kam tā bija domāta, nepievērsa signālam ne mazāko uzmanību. Paziņojis par notikušo ūdenslīdēju un glābšanas dienesta priekšniekam V. Rainam, B. Izotovs, ūdenslīdēji V. Muranovs un J. Solovjovs, kā arī motorists A. Samoilovs sāka evakuēt makšķerniekus. Vārds «sāka» gan te lietots pāragri. Lai nokļūtu pie cietušajiem, bija jāpārvar 2,5 kilometrus liels attālums pa nelīdzenu ledu, velkot sev līdzi laivu. Viņi pārveda trīs grupas, trīs reizes mēroja šo grūto ceļu. Ap pulksten 16 krastā bija nogādāti 17 cilvēki. Viegli neklājās arī medicīnas māsai B. Oķei, kurai bija jāuzņemas rūpes par cietušo pārbaidītajiem tuviniekiem,” 1987. gada 29. janvārī tika rakstīts laikrakstā “Jūrmala”.
Todien makšķernieki uz Rīgas jūras līča ledus bija devušies par spīti brīdinājumiem to nedarīt. Straujais atkusnis un vēja brāzmas draudēja ledu atraut no krasta, tāpēc glābšanas dienestu darbinieki tur bija izvietojuši brīdinājuma zīmes, kā arī krastā dežurēja glābēji. Par spīti tam uz ledus kāpa teju divi tūkstoši zemledus makšķerēšanas entuziastu, kuriem par brīdinājumiem un riskiem bija nospļauties. Kad zvejnieki saprata, ka pār viņiem nolaidusies nāves ēna, bija jau par vēlu.
Ledus bija atlūzis gar visu jūras piekrasti 30 kilometru garā posmā un briesmas draudēja teju pusotram tūkstotim cilvēku, kuru vidū arī bija sievietes un bērni. Laiks krasi pasliktinājās, sāka snigt un lielie viļņi apgrūtināja kuģu iesaistīšanos glābšanas darbos. Tieši tāpēc par galveno glābšanas transportu tika izmantoti helikopteri un laivas. Ap pulksten sešiem visi makšķernieki bija izglābti.
Pēc šī notikuma ļaudis sāka prātot, vai zemledus makšķernieku aktivitātes Rīgas jūras līcī un citviet nebūtu jāsāk ierobežot. Ja reiz paši neprot novērtēt laikapstākļus un riskus, tad jālūdz talkā likums. Paši makšķernieki gan toreiz taisnojās, ka notikusi vien nejauša apstākļu sakritība, jo šajā vietā ledus nekad nav lūzis. Situācija mūsdienās ir uzlabojusies, kaut arī atsevišķi gadījumi, kā minēts, notiek joprojām. Arī pats sporta veids ir zaudējis popularitāti un, protams, klimata pārmaiņu dēļ kārtīga, bieza un ilgstoša ledus sega uz ūdenstilpēm kļuvusi par gaužām lielu retumu.
Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".