:format(webp)/nginx/o/2024/12/18/16551563t1h1991.jpg)
Adventes laiks, Ziemassvētki – tas ir laiks, kad mēs apstājamies un atveram sirdis, lai uzņemtu brīnumu, kas nāk kopā ar mīlestību, laipnību un saticību. Vispkārt vienīgi miers, saticība, mīlestība vienam pret otru un pasauli. Visi smaidīgi, izturas draudzīgi pret saviem mīļajiem un arī pilnīgiem svešiniekiem... Nē. Varbūt vienīgi kaut kādās pārcukurotās Ziemassvētku filmās.
Patiesībā līdz mirklim, kad Ziemassvētku vakarā apsēdies pie svētku galda kopā ar ģimeni, decembris ir absolūts stresa izvirdums un nervu bende. Nekam nav laika, bet viss jāpaspēj. Un nevis vienkārši jāpaspēj, bet TAGAD un TŪLĪT!
Mēneša beigās kaudze brīvdienu, kas, protams, ir jauki, bet visu mēneša darbu jāpaspēj piebeigt trijās nedēļās. Un darbu gada nogalē īpaši daudz, jo uz nākamo gadu nekādas “astes” atstāt nevar. Tāpēc jāraujas uz pusēm, jāpaspēj visu piebeigt, nekādas atkāpšanās, nekādu attaisnojumu.
Ak, šis burvīgais apdāvināšanas laiks, kad visi viens otram sniedz dāvanas un mīlestību... Bet kur izraut tās dāvanas? Jā, protams, par to vajadzēja sākt domāt jau septembrī, kā tad. Septembrī man bija septembra problēmas un septembra darbi. Katru gadu pēc Ziemassvētku plānprāta nolemju, ka nākamgad gan visu paveikšu laicīgi, un katru gadu no jauna tas vienkārši neizdodas. Varbūt nākamgad...
/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)