Kluso eņģeļu slimība. Martas mammas stāsts

Lai saprastu, kas ar Martu notiek, viņa tika vesta arī pie neirologiem. “Bezjēdzīgi. Ārsti mani vienkārši sūtīja pa riņķi, viens pie otra. Izvirzīja minējumus, ka tā ir attīstības aizture,” atminas Jolanta.

Vai Jolanta atceras, kādas emocijas viņai toreiz plosījās iekšā? “Man vieglāk ir pateikt, kādas bija emocijas, kad es uzzināju [diagnozi]. Es biju priecīga, atvieglota, jo tagad es zināju, kas notiek. Es varēju saprast plānu, ko darīt tālāk.”

Jolanta arī atzīstas: "Biju viena no tām mammām, kas arī brauca pie zīlniekiem un dziedniekiem un ļoti daudz tērēja naudu, jo man šķita, ka viņi man pateiks atbildi, jo tiešām neviens nesaprata, kas tas ir”.

Liktenis Jolantu nav saudzējis, piespēlējot vienu pārbaudījumu aiz otra. Jolantas vīram, Martas tētim, konstatēja vēzi vien dažus mēnešus pēc Martas pirmās dzimšanas dienas...

"Sapratu, ka es nevaru gulēt un raudāt. Man par viņu ir jārūpējas. Un laikam tajā brīdī es samierinājos, ka es būšu cīnītājs un Martai būs viss, ko es varu viņai dot,” atminas Jolanta.

Vairāk skaties mammas stāstu Zilonis studijā.