Dāvanas, dāvanas, dāvanas. Ko vīriņam? Zeķes, apenes, padušu smēri. Ko sieviņai? Smaržas, šalli, jaunu pannu. Ko bērniem? Tas visvieglākais. Lego, planšeti, “Nike” džordanus. Vecmāmiņai? Tai jau mūždien neko nevajag, bet tāpat – dvieļus, spiediena mērāmo, modernu tējkannu. Mammai tikmēr visdārgāko pomādi, lai zina, ka mīl. Tētim? Jezusmarija, nav ne jausmas. Instrumentu komplektu no “Lidla”, milzu tējas krūzi, pudeli smalkas šmigas. Ar čomiem tiksim galā bez dāvanām. Zvēriem būs labi ar vakariņām trīs stundas ātrāk par ierasto laiku, bet kolēģiem... kolēģiem tā jau dzimšanas dienas katru dienu, nevar ne atkauties. Kaimiņi tikmēr neko nav pelnījuši, bet sētniece vispār lai iet ellē. Katru rītu auro piecos no rīta zem logiem. Rudenī kliedz uz lapām, ziemā uz sniegu, bet vasarā uz bomžiem. Šausmas kaut kādas, ne Ziemassvētki.
Abonentiem
Vissvarīgākais Ziemassvētkos ir dāvanas
Es dievinu dāvanas. Man patīk tās dāvināt un patīk saņemt. Ziemassvētki man nav nekāds garīguma vai pateicības laiks. Baznīcā es neeju, bluķi nevelku, dziesmas nedziedu un cilvēkiem pēkšņi neko nesāku piedot. Ziemassvētki man ir dāvanu laiks un mirklis, kad visa ģimene beidzot satiekas un krietni ieballē. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki tieši dāvanu un ģimenes satikšanās dēļ. Mums vispār ir interesanta tradīcija, proti, lai paildzinātu dāvināšanas prieku, mēs esam norunājuši dāvanās ievērot nevis kvalitāti, bet kvantitāti. Noteikums ir tāds, ka jādāvina praktiskas un nedārgas lietas, bet daudz. Tā, lai katram vismaz kādas divdesmit septiņas dāvanas sanāk.