LATGALES SPĒKA STĀSTI ⟩ “Vīrietim jābūt ģimenes un tēvzemes aizstāvim”: zemessargs un “latgalīts” Edgars Timoškāns

LATGALES SPĒKA STĀSTS: zemessargs un uzņēmējs Edgars Timoškāns

Pie Teiču rezervāta pelēko rīta ainavu sāk nomainīt balta - Latgalē uzsnidzis sniegs. Viegls un plāns kā pūdercukurs, tomēr ziemas noskaņu rada. Navigācija mūs aizved uz plašu pagalmu ar guļbūves ēkām Rēzeknes pievārtē. Piesnigušais rotaļu placis mājas priekšā pavasarī atdzīvosies, jo Timoškānu ģimenes bizness saistīts ar atrakciju nomu, bērnu ballīšu rīkošanu un rotaļlietu tirdzniecību.

Lielāko dzīves daļu Edgars ir saistīts ar militāro dienestu. Desmit gadus viņš dienēja robežsardzē un nu jau piecus ir zemessargs; abi dēli, 14 gadus vecais Ričards un divus gadus jaunākais Alekss, ir jaunsargi. Šobrīd Edgars strādā Ceļu satiksmes drošības departamentā - reģistrē transportlīdzekļus un kopā ar sievu vada privāto biznesu. Dzīvesbiedre Natālija strādā veikalā “Ksenukai” par pārdevēju.

Liekas karš, bet atver durvis – silti un mājīgi

Ar Ukrainu Edgaram ir īpaša saikne, jo viņa sievas Natālijas tēvs ir ukrainis - šobrīd okupācijā Hersonas apgabalā. Kopš pirmās dienas, kad Krievija iebruka Ukrainā, Edgars nenogurstoši vāc ziedojumus, lai palīdzētu Ukrainai.

“Daudz emociju, arī ļoti sāpīgas,” viņš saka par braucienu uz Ukrainu, no kura atgriezās pirms divām nedēļām. “Rēzeknē dzīvo ģimene, kuras abi dēli karo Ukrainā. Es ar viņiem kontaktējos un palīdzu dēlu vienībām. Šoreiz savācu naudiņu, iegādājos mašīnu un dzinu uz fronti. Kopā ar draugiem septiņās mašīnās līdz frontes līnijai braucām 36 stundas. Bijām 500 metrus no Krievijas robežas, faktiski kaujas pozīcijās.” Edgars ir aizkustināts, cik silti un sirsnīgi, neraugoties uz skarbajiem apstākļiem, latviešus uzņēma ukraiņu karavīri.

“Liekas, ir taču karš, ēkas nomaskētas, bet, atverot durvis, silti un mājīgi. Jā, ir ieroči, bruņuvestes, ķiveres, bet cilvēki dzīvo, pat pirtī iet.”

Edgars pasmejas, ka viņš kā “pirts cilvēks” var lepoties, ka frontē bijis pirtiņā. Edgars kopā ar pārējiem latviešiem devās tālāk Ukrainā, kur viņus, atkal jau ar ukrainisku sirsnību, sagaidīja tēvi, kuru dēli karo.

“Tos var atšķirt pēc rūkoņas - tādas kā mopēda motora,” Edgars stāsta par piedzīvotajiem “Shahed” dronu uzbrukumiem, kas bieži vērsti uz Ukrainas elektroenerģētiskās infrastruktūras objektiem, īpaši apakšstacijām.

Agresorvalsts pēdējā laikā cenšas kāpināt “Shahed” dronu ražošanas apjomus, lai tos nepārtraukti sūtītu uz Ukrainu, izraisot masveida elektrības pārtraukumus.

Tāpēc ukraiņu karavīriem ļoti nepieciešamas uzlādes stacijas, ar ko uzlādēt dronus, rācijas. Pēc atgriešanās Latvijā divu dienu laikā Edgars savāca nepieciešamo summu, un uzlādes stacija drīz ceļos uz Ukrainu.

Es palīdzu nenogurstot

“Mēs piedzīvojām uzbrukumus, paši savām acīm redzējām apšaudes. Ukraiņu karavīri steigā atvadījās, sakot, ka viņiem jāiet uz “darbu”. Tā viņi sauc karošanu,” turpina Edgars. Ar humoru ukraiņiem viss kārtībā - tās ir karavīru zāles pret stresu un bailēm, humors ir kā līme, kas stiprina draudzību.

Ar braucienu uz Ukrainu saistīta traģēdija, par kuru stāstot Edgaram grūti valdīt asaras. Ukrainā viņš iepazinās un sadraudzējās ar kareivi - 62 gadus vecu vīru, kurš karoja no pirmās dienas. Izrādījās, ka abiem ir kopīgs hobijs - zemledus makšķerēšana.

“Viņš tāpat kā es bija kaislīgs makšķernieks. Viņam iepatikās mašīna, ko aizdzinu. Norunājām, ka pēc kara aizdzīšu viņam tādu pašu, lai var braukt uz copi.”

Divas dienas pēc atgriešanās mājās Edgars uzzināja, ka viņa ukraiņu draugs gājis bojā. “Tā arī palika uz lauka, jo krievi pat neļauj paņemt mirušā ķermeni.” No bojāgājušā drauga viņam palikusi piemiņa - viņa dāvātais ševrons jeb piedurknes uzšuve.

“Es palīdzu nenogurstot, jo daba man devusi tādu īpašību kā vēlmi palīdzēt,” saka Edgars.

 Tie, kas ziedo, to dara visu laiku un prasa, ko vēl vajag. Mūsu cilvēki, kas to dara, nepagurst.

"Ir arī tādi, kas beidzot, trešajā kara gadā, sāk pārdzīvot un ir gatavi ziedot. Diemžēl ir arī tādi, kas ir par visu šo neprātu.” Edgars uzskata, ka fizisku kara draudu Latvijai šobrīd nav, jo “Krievija ir pamatīgi iestigusi Ukrainas frontē un mēs, par laimi, esam NATO valsts. Analizējot frontes līniju, redzam, ka Krievija ir pavirzījusies par padsmit kilometriem. Atklāt vēl vienu fronti ar NATO valsti tai būtu pašnāvība. Tomēr mēs nevaram zaudēt modrību, jo hibrīdkarš ir reāls, arī terorakti diemžēl nav izslēgti.”

Dēlus audzinu vīrišķīgā gaisotnē

Edgars ir dzimis un bērnību pavadījis Ludzas pusē - tik dziļos laukos, ka vietējie smējušies: pirmdien ar autobusu var aizbraukt uz Ludzu, bet atpakaļ var tikt tikai piektdien. No mājām uz Ņukšu pamatskolu bija jāmēro seši kilometri. Pēc pamatskolas Edgars iestājās Dagdas lauksaimniecības skolā, kur apguva visas laukos vajadzīgās iemaņas - traktorista, metinātāja, zootehniķa. “Es no bērnības sapņoju būt par ģimenes un tēvzemes aizstāvi.

Mans briesmīgākais murgs bija, ka mani nepaņems armijā. Likās, tad dzīvei krusts būs pāri.

Tētis mums no bērnības stāstīja, ka armija nozīmē vīrišķību, draudzību, kārtību, disciplīnu. Tāpēc es no bērna kājas gribēju dienēt armijā. Arī mans vecākais brālis ir Bruņotajos spēkos,” stāsta Edgars. Tāpēc bija pašsaprotami pēc dienesta armijā palikt virsdienestā. 10 gadus Edgars nodienēja robežsardzē, pabeidza augstskolu un ieguva jurista diplomu. Divtūkstošajos, līdzīgi kā daudzi, viņš pamanīja jaunas iespējas un izmēģināja roku biznesā.

Ar Natāliju Edgars iepazinās “tajā pašā lauksaimniecības skolā”, kad viņai bija 15, viņam 16. No tā laika abi ir kopā “kā cimdiņš ar rociņu” - kopā uzcēla māju, kopā audzina dēlus un dodas motobraucienos pa visu Eiropu.

Pirms pieciem gadiem Edgars iestājās zemessardzē, un, kad vienam dēlam bija 12, otram 10, viņš “ar tēva viltību” puikas ievirzīja jaunsardzē. “Dēlus audzinu vīrišķīgā gaisotnē, saku, ka vīrietim ir jāiziet militārā pamatapmācība, lai saprastu vīrišķības būtību, jo katram vīrietim ir jābūt savas ģimenes un tēvzemes aizstāvim. Mums ir tāds video, kā mamma no rīta mūs pavada uz mācībām, es eju uz savām, viņi uz savām. Vakarā mēs pārguruši, samirkuši un nosaluši, bet emociju pārpilni un gandarīti, pārrodamies mājās un ejam pirtiņā."

Ir laba sajūta, ka nevis vienkārši staigājam pa šo zemīti, bet kaut ko darām valsts labā.

Asmu latgalīts

“Mēs Latgalē nevis no pirmdienas līdz svētdienai, bet no pirts līdz pirtij dzīvojam,” smejas Edgars, izrādot saimniecību. Te ir pat divas pirtis - viena pašiem, otra iznomāšanai - ar kubulu un mazu dīķīti. Māju 2005.gadā kopā ar sievu cēluši paši. “Jā, jā, savām rokām,” apstiprina Edgars, kad es neticīgi skatos pamatīgo būvi.

Edgaram ir divi hobiji - motobraukšana un zemledus makšķerēšana. Kad motosezona beidzas un sals sāk kniebt vaigos, viņš auto piekabē ieceļ kvadriciklu un ir ceļa jūtīs uz Peipusa ezeru, kur “ir citas zivis, cits plašums un aura”. Pavasarī viņš zemledus makšķernieka ekipējumu nomainīs ar baikera apģērbu, iedarbinās savu Harley Davidson un dosies ceļā. Ar moci Edgars izbraukājis teju visu Eiropu - Slovākiju, Slovēniju, Rumāniju, Ukrainu, savulaik arī Baltkrieviju. Braucienos bieži vien viņš dodas kopā ar sievu.

Kad abi dodas peldēties, apkārtējo acīm nepaslīd garām vienādie tetovējumi. Sievai uz muguras, bet Edgaram uz krūtīm uztetovēts zirgs, “lai redz, ka esam saistīti”: Natālija pēc ķīniešu horoskopa dzimusi Zirga gadā. Edgara tetovējumi nav “jaunības trakumi” - tie tapuši, kad viņam jau bija 40, un katram ir sava īpašā nozīme. “Pirmo uztetovēju tīģeri un drakonu. Tie ir abi dēli, lai viņi vienmēr ir kopā ar mani,” stāsta Edgars. Čūska uz kreisās rokas apakšdelma ir viņš pats, jo Edgars dzimis Čūskas gadā.

“Kad meklēju atbilstošu zīmējumu tetovējumam, redzēju, ka visas čūskas ir agresīvas, bet es tāds neesmu. Tad sieva ieminējās, ka es esmu mierīgs kā pitons. Tāpēc tapa pitons.”

Nākamais tetovējums saistīts ar motodzīvi, bet uz labā pleca ir Lāčplēsis kā patriotisma apliecinājums.

Lieliem burtiem uz Edgara rokas rakstīts “Latgalīts”. Tas Edgaram ir būtiski, jo viņš sevi uzskata par īstu Latvijas un Latgales patriotu, kas dzimtajā zemē turas tik stingri, ka nekādi labas dzīves vilinājumi un satricinājumi viņu no tās neizravēs.

TVNET GRUPA publicē šo materiālu projekta "Latgales spēka stāsti" ietvaros. Latvijas informatīvajā telpā Latgale nereti parādās kā "pamestā zeme" tās ekonomisko, demogrāfisko rādītāju dēļ, kā arī ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ blakus Krievijai. Sabiedrībā nereti izskan stereotipizēti priekšstati par to, ka "Krievijas iebrukuma gadījumā Latgali ieņemt būtu visvieglāk, jo tās iedzīvotāji jau tagad dzīvo kaimiņvalsts informatīvajā telpā, kas neveicina valstij lojālu pilsoņu izaugsmi". TVNET GRUPAS projekta mērķis ir graut šos stereotipus, parādot, ka Latgale nav vientuļa sala, arī šeit sastopami īsteni savas valsts patrioti, kas gatavi aizstāvēt valsti iebrukuma gadījumā.

Projekts tapis ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas atbalstu.