"Viņa neteica nē"

Tā paredz minimālos nosacījumus gan noziedzīgu nodarījumu definīcijai un sankcijām par sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu, tai skaitā kibertelpā, gan arī skaidrus noteikumus par cietušo tiesībām, cietušo aizsardzību un atbalstu. Šajā rakstā uzmanība pievērsta tieši vardarbībai pret sievietēm, kas pēdējā laikā ir pievērsusi pasaules uzmanību ar satriecošiem notikumiem.

Tēmas ilustrācijai iedomāsimies situāciju, kurā sievietei tiek nozagts tālrunis un tiesā vīrietis zādzību mēģinātu attaisnot ar vārdiem: "Viņa neiebilda! Viņa neteica nē!” Protams, vīrietis tiek atzīts par vainīgu.

Pavisam cits rezultāts diemžēl ir gadījumā, kad vīrietis izvaro sievieti. Kaut arī vīrietis izmanto tos pašus aizstāvības vārdus "Viņa neteica nē," šajā gadījumā vīrietis tiek atbrīvots. Tieši šāda šobrīd ir situācija 13 Eiropas Savienības (ES) valstīs, kuras nav pieņēmušas uz piekrišanu balstītus tiesību aktus par izvarošanu, respektīvi tādus, kur izvarošana būtu definēta kā jebkura seksuāla darbība bez piekrišanas, neatkarīgi no fiziskas vardarbības vai spiediena. (Saskaņā ar Krimināllikuma 159. panta pirmo daļu, izvarošana ir dzimumakts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai dzimumakts pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Tieslietu ministrija veic izvērtējumu par Latvijas tiesiskā regulējuma atbilstību direktīvai, tai skaitā arī attiecībā uz Krimināllikumā noteikto izvarošanas definīciju.)

Šī satraucošā realitāte ir pamatā tādām smagām un skaļām lietām kā Žizeles Peliko gadījums – francūziete, kuru viņas vīrs regulāri sazāļoja un kopā ar vairāk nekā 50 citiem vīriešiem viņas pašas mājās atkārtoti izvaroja vismaz desmit gadu garumā. Neticami, ka Žizeles Peliko uzbrucēji būtu varējuši palikt nesodīti tikai tāpēc, ka "viņa neteica nē".

Francija ir viena no tām 13 ES dalībvalstīm, kas pretojās noteikt piekrišanu par izvarošanas definīcijas galveno elementu minētajā direktīvā. Tā vietā Francijas tiesību aktos izvarošana ir definēta kā jebkura seksuāla darbība, kas veikta "ar vardarbību, piespiešanu, draudiem vai pārsteigumu". Bez šīs būtiskās un nepārprotamās atsauces uz piekrišanu likums nepiedāvā sievietēm pietiekamu aizsardzību.

Tam diemžēl joprojām ir smagas sekas. Lai gan izvarošanas gadījumi joprojām ir ļoti daudz – pagājušajā gadā vien Francijā reģistrēti 25 000 izvarošanas gadījumu –, notiesājoši spriedumi joprojām ir reti. Žizeles Peliko lietā viņas izmantotāji tika notiesāti tikai tāpēc, ka viņas vīra rīcībā tika atrasti videomateriāli, turklāt viņš pats atzinās noziegumos. Bez šiem pierādījumiem tiesiskā sistēma Peliko vīram un pārējiem Peliko izvarotājiem būtu ļāvusi aizstāvēties ar vārdiem "viņa neteica nē".

Trūkstot uz piekrišanu balstītai izvarošanas definīcijai, 80% iesniegumu par izvarošanu tiek slēgti, pat nesākot izmeklēšanu. Savukārt Vācijā, Zviedrijā, Beļģijā, Polijā, Somijā, Dānijā un citās, kopā 14 ES valstīs tiesību akti jau šobrīd paredz nepieciešamību izvērtēt to, vai sieviete ir piekritusi – devusi atļauju dzimumaktam.

Piemēram, kad 2018. gadā Zviedrija to ieviesa savā likumā, ziņojumu skaits par izvarošanu strauji pieauga un notiesājošo spriedumu skaits palielinājās par 75%.

Divas trešdaļas izvarošanas gadījumu notiek privātmājās, gaismā un bez vēlāk konstatējamas vardarbības. To pierāda tādi šausminoši gadījumi kā 2016. gada "La Manada lieta" Spānijā, kuras upuris bija 18 gadus veca meitene un kuras ietvaros tika pārskatīta izvarošanas definīcija Spānijas likumdošanā, un tagad Žizeles Peliko lieta Francijā.

Neraugoties uz pārliecinošiem pierādījumiem un sabiedrības spiedienu, progress Eiropā joprojām ir lēns. Dziļi iesakņojušies dzimumu stereotipi un aizspriedumi, ekonomiskā atkarība un atbalsta sistēmas trūkums, jo īpaši lauku apvidos, rada ievērojamus šķēršļus cietušajiem vērsties pēc palīdzības. Eiropas Parlaments ciešā sadarbībā ar Eiropas Tautas Partijas (ETP) grupu strādā, lai nodrošinātu ikvienas cietušās sievietes tiesības.