Patiesais stāsts par vīru, kurš 18 gadus nodzīvoja lidostā

Ja šo filmu tomēr neesi redzējis, tad kļūmi iespējams labot LMT Viedtelevīzijā, kur šī nu jau kino klasika pieejama abonentiem.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

Mehrans Karimi Naseri piedzima 1945. gadā ar naftu bagātā Irānas pilsētā un 1973. gadā ieradās Lielbritānijā, lai studētu Bredfordā. Pēc atgriešanās Irānā viņš apgalvoja, ka pēc protestēšanas pret Irānas šaha varu viņam 1977. gadā likts doties trimdā.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem iegūt patvērumu vairākās valstīs, viņam to beidzot piešķīra Beļģija. Tā kā viņa statuss nu beidzot bija skaidrs, viņš varēja brīvi ceļot arī uz citām Eiropas valstīm. Tiesa, Naseri apgalvojumi par izraidīšanu no Irānas nekad netika pierādīti kā patiesi. Arī vēlākajā izmeklēšanā tiem netika atrasts pamats.

Ņemot vērā, ka Naseri māte bija Lielbritānijas pilsone, viņš nolēma iekārtoties uz dzīvi Lielbritānijā. Tomēr ceļā uz Lielbritāniju kāds it kā nozaga viņa koferi, kurā atradās viņa dokumenti. Daži gan uzskata, ka Naseri savus dokumentus pa pastu aizsūtīja uz Briseli, kamēr atradās uz prāmja, bet vēlāk sameloja, ka tie ir nozagti.

Tā kā Naseri nebija personu apliecinošu dokumentu, Lielbritānijā viņš netika ielaists un tika nekavējoties nogādāts atpakaļ Francijā. Tur viņš tika arestēts, tomēr beigās atbrīvots, jo atrašanās lidostā bija legāla un valsts, uz kuru atgriezties, viņam nebija.

Naseri neparasto lietu savā paspārnē pārņēma Franču cilvēktiesību advokāts Kristians Buržē, un 1992. gadā Francijas tiesa lēma, ka Naseri nevar izraidīt no lidostas, jo tajā viņš ir nonācis legālā ceļā. Tomēr arī Francijā viņam netika ļauts iekļūt, tāpēc viņš palika “iesprūdis” lidostā. Nedrīkstēdams to atstāt, viņš sāka jaunu dzīvi lidostas 1. terminālī.

Naseri iekārtojās termināla izlidošanas atpūtas zonā, naktis pavadot uz sarkana dīvāniņa lidostas ratiņu aizsegā. Lidosta tikmēr nodrošināja cilvēkam nepieciešamās pamatvajadzības – pārtiku, tualetes, laikrakstus un veikalus.

Naseri savas dienas vadīja, daudz lasot un rakstot un nevienu īpaši netraucējot. Tiesa, viņa neparastā situācija drīz vien piesaistīja visas pasaules uzmanību, tāpēc aizvien vairāk cilvēku vēlējās aprunāties vai nofotografēties ar Naseri. Viņš pats to neņēma ļaunā un socializēšanos lielākoties izbaudīja. Daudzi Naseri dāvināja naudu vai uzsauca pusdienas, tāpēc par trūkumu viņš sūdzēties nevajadzēja.

FOTO: NASERI DZĪVE LIDOSTĀ

Advokāts centās no Beļģijas sadabūt jaunus dokumentus Naseri, tomēr Beļģijas iestādes paziņoja, ka tos var izsniegt tikai tad, ja Naseri pie viņiem vērsīsies pats un klātienē. Tiesa, 1995. gadā viņam tomēr tika ļauts doties uz Beļģiju ar noteikumu, ka viņš dzīvos sociālā darbinieka uzraudzībā. Naseri no piedāvājuma atteicās, sakot, ka vēlas dzīvot Lielbritānijā, kā bija plānojis sākumā.

1999. gadā arī Francija nolēma piešķirt viņam patvērumu, tomēr Naseri atteicās parakstīt vajadzīgos dokumentus, jo tajos esot uzrādīts kā irānis, nevis brits. Beigu beigās viņš pie dzīves lidostā pierada tik ļoti, ka to vairs nevēlējās atstāt.

Naseri dzīve lidostā beidzās 2006. gada jūlijā, kad viņš tika nogādāts slimnīcā, kur atradās līdz 2007. gada janvārim. Pēc iznākšanas no slimnīcas par viņu parūpējās Francijas Sarkanais Krusts. 2008. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi patversmē.

2022. gada novembrī tika ziņots, ka Naseri nomiris no sirdstriekas lidostā, kurā it kā bija atgriezies uz dzīvi un paspējis tur nodzīvot vairākus mēnešus. Lidostas vadība stāstīja, ka Naseri bija kļuvis par bezpajumtnieku, tāpēc atkal ievācies dzīvot lidostas publiskajā sektorā.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".