"Viņi sāk fantazēt." "Bezvēsts.lv" vadītājs Aleksandrs par ekstrasensu lomu pazudušo cilvēku meklēšanā

Ekstrasensu burtnīca 

Aleksandrs Faminskis intervijas sākumā norāda: "Mēs visi esam skatījušies televīziju. Un bija tāds raidījums "Ekstrasensu cīņas" Tolaik daudzi runāja par mistiku, par ezoteriku. "Bezvēsts.lv" sākumā, šķiet, pirmajos trīs gados es patiesi gribēju ticēt, ka tas eksistē – ka ir cilvēki, kuriem piemīt kādas īpašas zināšanas un viņi var mums palīdzēt cilvēku meklēšanā. 

Es ieviesu burtnīcu un braucu pie šiem cilvēkiem – pie ekstrasensiem. Es zinu, ka daudzi cilvēki, kuriem bija pazuduši tuvinieki, rakstīja uz "Ekstrasensu cīņām".

Tie nebija viens vai divi cilvēki. Tās bija kādas 50, varbūt 70 vēstules. "Ekstrasensu cīņu" pārstāvji viņiem tā arī nekad neatbildēja."

Viņš norāda, ka tas bija pirms gadiem 12, varbūt 14.

"Savukārt par Latviju es ieviesu šo burtnīcu un braucu pie šiem cilvēkiem. Līdzi ņēmu pazudušu cilvēku fotogrāfijas. Rādīju tās, stāstīju… Laikam centos iejusties un pateikt priekšā kaut kādas lietas ekstrasensiem, lai, kā viņi paši saka, viņiem būtu vieglāk "noskaņoties uz cilvēka frekvenci".

Vieglāk pateikt priekšā to vietu, kur cilvēks varētu atrasties… Visu šo 14 gadu laikā, nē, drīzāk pirmo trīs "Bezvēsts.lv" pastāvēšanas gadu laikā es ļoti daudz esmu braucis pa viņu norādītajiem punktiem…

Mežus, purvus, bedres pārbaudīju. Rakām ļoti daudz. Ļoti bieži viņi saka – piemēram, cilvēks pazūd, bet mums stāsta, pēc "scenārija" šķiet, ka cilvēks vienkārši ir apmaldījies un pazudis. Vai izdarījis pašnāvību. Bet ekstrasensi mums saka – nē, tā nav nekāda pašnāvība, tā ir slepkavība."

"Bet kādi vēl ir risinājumi?"

Aleksandrs uzsvēra, ka ir skaidri redzams, ka tā ir slepkavība – nožņaugts, nogalināts. "Un tamlīdzīgi. Viņiem ļoti patīk uzburt šo negatīvismu. Man ir palicis prātā viens spilgts gadījums – pazuda viens puisis. Mēs ilgi viņu meklējām. Puiša radinieki vērsās pie ekstrasensiem, un ar viņiem bija ļoti cieša saziņa. 

Māte ļoti pārdzīvoja, un kaut kādā brīdī… Vecāki pārdzīvo dažādi. Daži vecāki pārdzīvo mierīgi, it kā atrastos kaut kādā trešajā pozīcijā, bet šī sieviete bija ļoti pieslēgusies procesam.

Viņa šausmīgi pārdzīvoja, raudāja, viņa visu laiku teica – Aleksandr, kādi vēl ir risinājumi?

Vajag vēl kaut kur iet, kaut ko darīt. Nedrīkstam sēdēt rokas klēpī salikuši. Tā ir daudzu cilvēku devīze – nedrīkstam sēdēt rokas klēpī salikuši. Vajag kaut ko darīt. Es esmu sapratis, ka formula "kaut ko darīt" nozīmē iet un fiziski cilvēku meklēt. Nevis cerēt uz kādām cilvēku superspējām."

"Bezvēsts.lv" vadītājs norāda, ka sieviete apmeklēja ļoti daudzus ekstrasensus Latvijā – sarunājās, sarakstījās, sociālajos tīklos sazinājās.

"Kāpēc atceros šo gadījumu – viņa man piezvanīja un teica – Aleksandr, es vairs negribu meklēt savu dēlu. Es teicu – kāpēc? Viņa teica – man katru reizi stāsta jaunu versiju par to, kā mans dēls tika nogalināts.

Nogalināja… Viņi nestāsta "es redzu, ka viņš ir pazudis bez vēsts". Viņi to stāsta tā – es redzu miglu, ir nakts, jūsu dēls ir nolaupīts, viņu ved, viņa rokas ir sasietas.

Tagad es redzu, ka viņš ir kaut kādā pagrabā, caur mazu lodziņu redzams mēness, kas apspīd viņa seju, viņam tek asinis… Viņam atlicis dzīvot vien dažas stundas. Ja jūs tagad kaut ko nedarīsiet, visticamāk, viņš mirs.

Protams, kā jebkura māte, viņa darīs visu. Viņa lauzīs visus šķūņus, vērs vaļā visas garāžas un mājas, kur tikai viņai parādīs. Rezultātā, kad atradām šo puisi, ekspertīzē tika noteikts, ka viņš tika nogalināts tajā pašā dienā, kad pazuda.

Jā, viņš tika nogalināts, bet viņš nemocījās, tā bija plānota slepkavība, viss notika vienā dienā, nevis mokas nedēļu garumā. Tādu stāstu ir ļoti daudz. Vienmēr sākumā, kad cilvēks ir tikko pazudis, visi ekstrasensi saka, ka cilvēks ir dzīvs. Kad paiet 3, 5, 7 dienas, viņi jau saprot, ka cilvēka vairs nav. Un loģiski, ka cilvēks, visticamāk, vairs nav dzīvs."

"Ja nu tomēr" stāvoklis

Aleksandrs turpina: "Un viņi sāk fantazēt. Ja viņi lasa komentārus sociālajos tīklos… Kāds kaut ko uzraksta, un aiziet – man šķiet, ka viņš ir dzīvs… Un tad, kad parādās komentāri [par pazudušajiem], ekstrasensi cenšas šādā veidā sazināties ar radiniekiem.

Kad man jautā – kāpēc viņi to dara, man nav skaidras atbildes, kāpēc, jo kāpēc gan normālam cilvēkam vajadzētu fantazēt to, kas nekad nav noticis ar kādu bērnu, dēlu meitu, kuru neviens pat nav nogalinājis vai izvarojis.

Bija tāds gadījums: meitenīte pazuda bez vēsts. Pēc tam noskaidrojās, ka tēvs viņu bez mātes ziņas paņēmis no izglītības iestādes. Taču mums ekstrasenss stāstīja – es redzu, viņa ir nolaupīta, viņa ir izvarota, viņa ir nogalināta.

Un viņa zīmē mums kvadrātu 10 reiz 10 kilometrus plašu. Mēs turp dodamies, meklējam, burtiski "uzarām" toreiz visu to laukumu… Iedomājieties, 10 reiz 10 kilometri. Cik daudziem cilvēkiem jāiesaistās. Un mēs braucām, meklējām, jo tolaik es vēl domāju – ja nu tomēr…

Un šis "ja nu tomēr…" stāvoklis… Ir bezvēsts pazudušie, kurus meklējam jau 14 gadus. Kad saskaros ar viņu radiniekiem, tie parasti uzskata, ka viņu gadījums ar ekstrasensiem ir īpašs."

Aleksandrs intervijā stāsta, ka 14 gadu laikā esmu saticis ļoti daudzus ekstrasensus, taču  nav neviena fakta, kas ļautu apgalvot, ka cilvēks ir kaut ko ieraudzījis vai vienkārši uzzīmējis punktu un pateicis, ka te ir tas cilvēks.

"Tā nav. Ja tā būtu, es būtu pirmais, kurš teiktu – jā, tas eksistē. No sērijas – pamēģiniet! Bet tas nekad nenotiek – kāpēc mēģināt, kāpēc tērēt laiku? Man ir žēl sava un cilvēku laika. Bieži notiek tā, ka cilvēkus ekstrasensi uzskrūvē – brauciet, meklējiet tur, viņš noteikti ir tur, man tā šķiet. Mēs braucam, meklējam, rezultātā – nulle. 

Bet, laiks, kad cilvēku vajadzētu meklēt, ir pazaudēts. Tas ir pazaudēts, un cilvēks citur, kur viņš, loģiski domājot varētu būt, – mežā – ir miris. Mūsu meklēšanas misijās neietilpst izskatīt slepkavības.

Bet gadās, ka pazūd cilvēks un pie mums vēršas, mēs viņu meklējam un vēlāk izrādās, ka viņš ir noslepkavots, viņam kāds ir palīdzējis pazust. Tādas lietas arī notiek. Bet ne reizi neesmu redzējis, ka cilvēka atrašana būtu saistīta ar mistiku vai ezoteriku."

Aleksandrs ir dzirdējis, ka cilvēkam jautā – jūs esat ekstrasenss?

"Jā – viņš atbild. Cik cilvēkus jūs esat atradis? Esmu atradis 5000 cilvēkus. Iedomājieties, mēs 14 gadu laikā ar "bezvēsts.lv" esam bijuši vairāk nekā 2000 misijās. Mēs braucam, pārmeklējam mežus, lidojam ar dronu, nirstam ar zemūdens robotu…

Esam atraduši tikai 146 cilvēkus. Bet ekstrasensam ir 5000. Es jautāju – kurus cilvēkus esat atraduši, nosauciet uzvārdus – es nevaru, tas ir noslēpums. Es jautāju – kāds noslēpums, jūs taču esat izdarījuši lielu lietu, atraduši cilvēku.

Viņš saka – es baidos, mani nogalinās… Viņi visi pūš šo miglu acīs – viņi it kā no kaut kā baidās, ka viņi daudzus ir atraduši. Starp citu, viņi visi ļoti labi zina, kas notiek, – viņi lieliski orientējas, kas, kur, kad, cik vecs cilvēks ir pazudis. Viņi visu lieliski zina."

Sadarbības līgums ar Valsts policiju

Aleksandrs Faminskis norāda, ka reizēm atbrauc uz meklēšanu un pazudušā radinieki stāsta ekstrasensa stāstītu stāstu, kā šis cilvēks ir pazudis.

"Un saproti, ka ekstrasenss zina tādas nianses, kuras zina tikai ļoti ierobežots cilvēku loks. Kaut kur viņš šo informāciju savāc. Vai nu internetā to izlasa… Jo visbiežāk ir tā – Facebook parādās ieraksts, radinieki raksta, raksta, raksta, un tur parādās konkrētas detaļas, kuras tāpat vien nevarētu zināt.

Savulaik es centos izprast šo mehānismu – nevis motivāciju, kāpēc ekstrasensi to dara, bet to, kā viņi izvēlas atslēdziņu, lai piekļūtu cilvēka dvēselei. Kas reizēm pārsteidz – tu visu dienu meklē cilvēka tuvinieku mežā.

Tu ej, viņš iet. Mēs kopā ejam pa mežu. Meklējam, esam to darījuši visu dienu, esam izķemmējuši šo mežu. Neko neesam atraduši.

Šis radinieks dodas pie ekstrasensa, ar viņu sazinās kādu pusstundu, varbūt pusotru stundu "Skype" vai citur internetā. Viņi reti sarunājas klātienē. Un ekstrasenss tā ietekmē šo tuvinieku, ka mani tas pārsteidz.

Cilvēks, kurš redz, ka mēs kā "Bezvēsts.lv" atbraucam, fiziski piedalāmies, ķemmējam… Mūsu viedoklis šim cilvēkam neko nenozīmē. Tas, ka mēs esam atraduši tik daudzus cilvēkus, mums ir sadarbības līgums ar Valsts policiju, mūs daudzi zina pēc mūsu darbiem, ka meklējam un atrodam… Bet tur ir kaut kāds cilvēks, kuram it kā piemīt kaut kādas slepenas zināšanas, viņš kaut ko pastāsta, cilvēks tam svēti tic."

Viņš norāda, ka ilgi nevarēja saprast, kāpēc tas tā darbojas. Aleksandrs turpina: "Mums ir viens brīvprātīgais, kurš ilgstoši ir strādājis cietumā. Es viņam lūdzu – pastāsti, cietumā taču arī cilvēki nonāk smagos, nestandarta apstākļos, viņiem ir grūti sazināties. Kādā veidā kameras biedri visu uzzina?

Viņš saka – saproti, kad cilvēks nonāk stresa situācijā, ja pareizi iemācās uzdot jautājumus, tu vari pastāstīt ļoti daudz, par ko tev šķiet, ka tu nevarētu pastāstīt. Un vēlāk šo pašu informāciju var iepakot tā, it kā cilvēks to pats zinātu un pats to būtu sajutis. Saprotiet, kā tas strādā? 

Viņš ņem informāciju, ko jūs esat pateikuši… Kad jums ir pazudis tuvinieks, protams, jūs esat emocionāli pieslēgušies. Jūs pārdzīvojat, jums šķiet, ka jūs nedrīkstat sēdēt bez darba. Man kaut kas ir jādara, man kaut kur ir jāskrien. Es vienmēr saku – skrieniet! Tikai, lūdzu, neskrieniet pie ekstrasensiem.

Tas ir vienkārši pazaudēts laiks. Jūsu laiks ir fiziski pazaudēts. Un tāpat jūs būsiet morāli iztukšoti. Arī morāli tas ir ļoti smagi. Ir ļoti viegli cilvēku iznīcināt ar šiem stāstiem. Kad tu jau fiziski vairs neko nevēlēsies darīt. Kad tev ir pastāstīts, kā nogalināts tavs dēls… Visas detaļas. Bet tas viss ir izdomāts!"

Otra nianse, ko Aleksandrs ir ievērojis, ir tas, ka "daudzi no tiem, kuri sevi dēvē par ekstrasensiem, nav īsti veseli".

"Viņi patiešām nav īsti veseli cilvēki. Man saka – es gāju pie ekstrasensa, Aleksandr. Es zinu, ka jūs "bezvēsts.lv" ar viņiem nesadarbojaties, bet es sasmēlos spēkus un aizgāju. Viņi man pat naudu nepaprasīja. Redziet, viņi taču neņem naudu! Es saku – jā, neņem. Kāds ņem, kāds neņem. Viņi ir dažādi. Kāda ir viņu motivācija…

Piemēram, tie, kuri neņem naudu, es domāju, ka viņi vēlāk šos cilvēkus izmanto kā reklāmu. 

Jā, lūk, piemēram, atnāk mamma pie ekstrasensa. Viņas bērns ir pazudis. Noslīcis. Bet rindā sēž 60 cilvēki. Un, lūk, šāda aina, ko pieredzēju: pie viena ekstrasensa Rīgā atnāk mamma. Atbrauc no Lietuvas.

Ekstrasenss iznāk gaitenī un saka – atvainojiet, viņai ir nelaime, viņai ir noslīcis bērns, jānosaka vieta, kur atrodas ķermenis. Vai jums, tiem, kuri rindā, nav iebildumu pagaidīt? Protams, kurš teiks, ka ir iebildumi?

Neviens neteiks, ka iebilst, viņi teiks – jā, protams. Tāda reklāma notiek. Viņš no viņas naudu nepaņēma, protams, bet visi 60 cilvēki, kuri sēž rindā, atnāks mājās un stāstīs – tu zini, es šodien biju pie ekstrasensa, tur bija tāds gadījums, Lietuvā noslīka bērns, pie viņa atbrauca no Lietuvas un viņš uz kartes parādīja, kur tas atrodas. Lai gan fakta jau nav, ko viņš ir parādījis, kā viņš parādījis. Nekad nav konkrētības."

Aleksandrs uzsver, ka nevar balstīties uz "man tā izlikās". "Es domāju, ka "bezvēsts.lv" ir veiksmīgi, jo mēs analizējam – ņemam konkrētus punktus, analizējam, kur, piemēram, varētu būt pazudušā telefons. Vai, piemēram, šeit ir atrastas viņa mantas kaut kādā vietā. Tas arī ir pavediens. Tā mēs meklējam cilvēkus.

Kad man zvana un saka "Aleksandr, mans tēvs iekāpa nepareizajā autobusā pie cirka un aizbrauca nezināmā virzienā", mēs nevaram palīdzēt. Mēs diemžēl nevaram palīdzēt.

Mēs varam palīdzēt tikai tad, kad sazināsimies ar autobusu dispečeru kādā no autobusu galapunktiem, varbūt autobusa vadītājs atpazīs pazudušo cilvēku un pateiks mums priekšā reģionu, kur varētu meklēt tālāk. Bet tā vienkārši braukt un "atrodiet man cilvēku"… tas tā nesanāk. 

Tā ka ar mistiku viss ir ļoti sarežģīti un vienkārši vienlaicīgi. Es vienmēr lūdzu ekstrasensus nosaukt, ko viņi ir atraduši. Nosauciet man kaut vienu uzvārdu, un man nevajag šīs slepenās sarunas – man vajag konkrēti: kuru jūs esat atraduši. Ja jums nav ko teikt, kāpēc man jūsos būtu jāklausās un jātērē tam laiks?"

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild TVNET GRUPA. #SIF_MAF2024