“Lūdzu, nepametiet mani!” Dzejnieks Reinis Runcis nokļuvis slimnīcā (8)

“Zināju, ka ar laiku apnikšu cilvēkiem. Ja ir slikta pašsajūta, nav spēka pieklājības un draudzības reveransiem. Pie tevis atnāk, bet tu esi knapi dzīvs, nesmaidi, tev visu laiku sāp, nu sorry, tas tā nestrādā,” Reinis teica, kad rudenī viesojāmies pie viņa. Toreiz nodomāju, ka laikmetā, kad depresijas ir biežākas par iesnām, viņš ir viens no retajiem man zināmajiem cilvēkiem, kas tik ļoti mīl dzīvi. Arī tādu, kāda ir viņam.

Fiziski Reinis spēj mazāk, nekā man šķita, skatoties bildes feisbukā, kurās viņš liekas visai apmierināts ar dzīvi.

Un tā arī ir - Reinis mīl dzīvi, tik īsti, ka man sametas kauns par saviem “oi, oi, viss slikti”, “kā man viss apriebies”.

Reinis ir gandrīz pilnīgi paralizēts: viņš var mazliet pakustināt plecus, var saliekt rokas, bet ne iztaisnot - tās ar gravitācijas spēku krīt atpakaļ palagos, kā lellei. Reiņa kreisā roka ir mazliet aktīvāka, ar plaukstu viņš spēj kustināt datorpeli, pirksti gan neklausa, tie dzīvo savu dzīvi.

Nakts - Reiņa laiks

“Armijas režīms,” viņš puspajokam saka, kad jautāju, kā paiet ikdiena. Ik pēc dažām stundām māsiņa Reini groza, lai neveidotos izgulējumi. “Piecos man jāsāk griezties, jo sešos māsiņa iet projām,” viņš bažīgi paskatās pulkstenī, rēķinot, cik mums atlicis laika sarunai. Vēlāk Reinis paliks viens - māsiņa atgriezīsies tikai no rīta.

Nakts melnumā, kad “visi guļ un ēters ir brīvāks”, sāksies viņa radošā dzīve.

Pilnu interviju ar dzejnieku Reini Runci lasiet zemāk!