Foto ⟩ Izvēlēta 2025.gada gļotsēne

Šīs sugas nosaukums labi raksturo tās formu, — tā atgādina neregulāru klājenisku tīklu jeb režģi, kas sastāv no sīkām “caurulītēm”. Režģa gļotsēne atšķiras no vairuma citu gļotsēņu, jo gan pusšķidrā plazmodija, gan briestoša augļķermeņa stadijā izskatās līdzīgi, joprojām atgādinot stīgojošu plazmodiju. Augļķermeņi var būt ļoti dažāda izmēra, no maziem, dažus milimetrus gariem (tīkla viena “acs” — 0,3–5 mm plata), līdz pat gandrīz plaukstas lieluma eksemplāriem.

Plazmodija stadijā režģa gļotsēne ir balta, briestot augļķemenim, maina krāsu uz dzeltenu, tad kļūst oranža līdz tumši sarkanbrūna. Pilnībā nobriedusi, tā atkal kļūst dzeltena. Sporu stadijā, apvalciņam plaisājot, kļūst redzama vēl viena režģa gļotsēnes tipiska pazīme — ļoti staipīgie, koši dzeltenie kapilīcija pavedieni, kas nereti nokarājas kā “aizkari”.

Režģa gļotsēne Hemitrichia serpula:

Kā informēja Kluša un Sīmansone,

režģa gļotsēne Latvijā ir vidēji bieži sastopama suga.

Tipiski tā aug mitros mežos ar lapukokiem, piemēram, mitrās gravās, kur var būt pat visai bieži redzama. Substrāts parasti ir vidēji līdz stipri satrupējušas kritalas, lielākoties tie ir lapukoki (apse, bērzs, vītols, ozols u.c.), daudz retāk skujkoki. Dažreiz šo sugu gadās novērot arī nobirās vai uz sūnām, kur visdrīzāk nokļuvusi no kādas kritalas. Trupoša koksne ir svarīga, jo tās struktūra spēj uzkrāt un ilgstoši uzturēt režģa gļotsēnei nepieciešamo mitruma līmeni.

Gļotsēnes ir ar sezonālu raksturu. Režģa gļotsēne aug un visbiežāk novērojama no augusta līdz oktobrim; visvairāk — septembrī. Sporu stadijā tā saglabājas ilgāk, reizēm līdz pat nākamajai sezonai, tādējādi novērojama visu gadu. Pavasarī, īpaši martā, aprīlī, kad jau nokusis sniegs, bet viss vēl nav sazaļojis, režģa gļotsēne ir labi pamanāma koši dzeltenās krāsas dēļ.

Vecām režģa gļotsēnēm ir sava īpatnība — tās var gadīties novērot kopā ar baltu parazītisko sēni — pilienīšu daudzgalvi Polycephalomyces tomentosus.

Dabā režģa gļotsēne ir viegli atšķirama īpatnējā izskata dēļ. Līdzīga forma ir arī tīklotajai vilkomlangejai Willkommlangea reticulata, taču tā ir smalkāka, sarkana vai ar sarkaniem plankumiem; Latvijā zināma tikai viena atradne. Nedaudz līdzīga ir arī tārpveida garenmizaine Gulielmina vermicularis un zeltpūšļu pilienīte Hemitrichia sordivesiculosa, kam ir līdzīga krāsa un arī var būt izlocīti vai “kliņģerim” līdzīgi augļķermeņi, bet tie ir daudz sīkāki (līdz 3–4 mm gari) un biežāk sastopami uz dzīviem kokiem. Sporu stadijā lieli kapilīcija pavedienu pārstaipi veidojas arī šūnu daudzpilītei Metatrichia vesparia, bet tie būs oranžsarkani, ne dzelteni.

Režģa gļotsēne pārstāv pilienīšu kārtu (Trichiales). Divas iepriekšējās Gada gļotsēnes — pušķainā vālenīte (šokolādes gļotsēne) Stemonitis axifera un trauslā lāsenīte Leocarpus fragilis pārstāvēja attiecīgi cilindrīšu kārtu (Stemonitidales) un pumpurīšu kārtu (Physarales), tādējādi līdz ar pirmajām trim Gada gļotsēnēm ticis sniegts ieskats trīs lielākajās gļotsēņu kārtās.

Gļotsēņu grupas pārstāves mudina savus režģa gļotsēņu un arī citu gļotsēņu novērojumus reģistrēt portālā dabasdati.lv, kā arī aicina ar gļotsēņu atradumu foto un meklēšanas pieredzes stāstiem dalīties Facebook grupā “Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem”.

Kā atzīmēja Kluša un Sīmansone, pateicoties sabiedriskajai zinātnei, Latvijā pēdējos gados gļotsēņu pētniecība ir gājusi plašumā - 2025. gada sākumā ir reģistrēti jau 284 gļotsēņu taksoni — 258 sugas, 25 varietātes un viena sīksuga, kas ir gandrīz 2,5 reizes vairāk nekā bija zināms 21. gadsimta sākumā (līdz 2006. gadam Latvijā bija zināmas tikai 108 sugas).

Visu Latvijā zināmo gļotsēņu sarakstu, kā arī foto un nelielus aprakstus latviešu valodā pēdējo 15 gadu laikā Latvijā atrastajām gļotsēņu sugām var atrast lapā glotsenes.dziedava.lv.