:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Parīze, decembris, ap vienpadsmitiem no rīta. Smalks lietutiņš, deviņi grādi pēc Celsija un drausmīgs vējš. Ielas pilnas ar bruņotiem policistiem, pa kādam armijniekam. Varu apzvērēt, ka aiz jumta dzegas redzu pavīdam snaipera tālskati, bet krūmos – slepenpolicista melnā svārka stūri. Pāri Sēnai uz otru pilsētas pusi tikt nav iespējams, vismaz es nezinu kā, jo visi piecdesmit astoņi tilti aiztaisīti ciet. Dažus stundu pārus vēlāk atklās pēc postošā ugunsgrēka atjaunoto Parīzes Dievmātes katedrāli. Ieradīsies Makrons, Zelenskis, Tramps un citi dūži, izņemot mūsējo. Īstais laiks, lai kā tūristam pirmo reizi viesotos Parīzē, goda vārds.
Abonentiem
Kapu detektīvs ⟩ “Sātan, pažēlo mani vislielākā postā!”
Stāvu rindā pēc kafijas un aizkaitināti blenžu uz pieaugošo rindu pie kruasānu (izrunā kā hroosooon) ceptuves. Te visur ir rindas un, kā izskatās, parīziešiem tas īpaši nerūp. Vēl vakar, gāžot lietum, ap pusnakti gāju garām kaut kādai ēstuvei, – briesmīgam ūķim – pie kura durvīm vijās vismaz sešpadsmit jautri čalojošu cilvēku rinda. Pie Makdonalda tikmēr sešu septiņu cilvēku izsalkusī čūska. Gribi tikt kioskā apsildīties? Stāvi rindā un gaidi, kad tevi pasauks. Vēlies nenomirt badā? Stāvi rindā. Gribi tikt savā dzīvoklī. Stāvi rindā ar kaimiņiem. Parīze ir drausmīga rindu pasaule.