Kad autismu diagnosticē tikai 28 gadu vecumā. Annas stāsts

"Man arī, cik man zināms, nebija kavēta attīstība. Līdz ar to nevienam nekas tāds neienāca prātā. Tajā pašā laikā man vienmēr bijis ļoti daudz citu acīmredzamu autiskā spektra traucējumu pazīmju, par kurām man bērnībā visu laiku kāds pārmeta. Piemēram, nesakarīgi runāju, nesakarīgi izrunāju vārdus, runājot nespēju ieturēt nekādu ritmu, tempu un intonāciju, lai mani varētu saprast. Visu laiku lēkāju, griezos uz riņķi," par pazīmēm bērnībā runā Anna. 

“Es sāku iet 1. klasē un nebiju gājusi bērnudārzā. Jutos šausmīgā diskomfortā. Un sev to izskaidroju ar to, ka neesmu gājusi bērnudārzā un tāpēc jūtos tik neērti, jo citi bērni jau ir kaut kā iemanījušies," raidījumā atceras varone. 

Pirmo reizi psihiatra kabinetā Anna nonāca 20 gadu vecumā: "Tā kā es jau biju pieaugušais, neviens autisma diagnozi vairs neizskatīja kā variantu."

Kā Annai sokas ar iekļaušanos darba tirgū? “Slikti. Esmu strādājusi ļoti daudzās dažādās vietās. Tā kā man nav izdevies iekļauties arī izglītības sistēmā un iegūt augstāko izglītību, ko es mēģināju vairākas reizes, tad diezgan daudz esmu strādājusi studentu darbus apkalpojošajā sfērā, kur man ir bijušas lielas grūtības ar to, ka jākomunicē ar klientiem, visu laiku sekojošas panikas lēkmes, raudāšana tualetē un tamlīdzīgi,” stāsta Anna.

Vairāk Annas stāstu skaties raidījumā "Zilonis studijā".