Izvēlēts 2025. gada koks

Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī.

Latvijā savvaļā ir sastopamas divas gobu ģints sugas - parastā goba/Ulmus glabra un parastā vīksna/Ulmus leavis, kuras bieži tiek savā starpā jauktas. Vīksnas pēc izskata ir samērā līdzīgas gobām, taču tās parasti var labi atšķirt pēc lapu virsmas gluduma, dzīslu sazarojuma, augļu izmēra, lapas pamatnes simetrijas un lapu iekrāsošanās rudenī.

Dendrologi skaidro, ka apstādījumos retāk sastop arī stepes gobu/Ulmus minor, zemo gobu/Ulmus pumila un sīkziedu gobu/Ulmus parviflora, kā arī gobu starpsugu hibrīdus.

Parastā goba/Ulmus glabra ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā auglīgos vidēji mitros lapu koku un jauktajos mežos, biežāk upju nogāzēs un palienēs. Parastās gobas sastopamas arī parkos un apdzīvotu vietu apstādījumos, jo izceļas ar spēcīgu augumu un plaši zarotu vainagu. Savvaļā parastā goba izplatīta gandrīz visā Eiropas teritorijā, koku raksturo dendrologi.

Gobām raksturīga pelēkbrūna, gareniski saplaisājusi miza, iegarenas, zāģzobainas lapas, kam raksturīgs viegli asimetrisks pamats, nosmailots gals un izteiktas lapu dzīslas, kas virzienā uz lapas malu dakšveidīgi zarojas. Lapas abas puses klātas raupjiem matiņiem. Rudenī lapojums parasti krāsojas dzeltenos toņos. Zied agri pavasarī pirms lapu plaukšanas ar neuzkrītošiem sārti violetiem ziediem, kurus apputeksnē vējš. Augļi ir nelieli iegareni riekstiņi, ko vienā plaknē aptver plāns spārns apmēram divu centu monētas lielumā, kas nodrošina sēklu tālāku izplatību no mātes koka. Tie ienākas vasaras sākumā, parasti ļoti bagātīgi. Sēklas agri zaudē dīgtspēju, tāpēc piemērotos apstākļos ātri sadīgst.

Gobu stumbru pamatnēs ir raksturīgi spēcīgi sakņu izvirzījumi jeb kontrforsi. Gobu koksne ir blīva, elastīga un savērpta ar tumšu kodolkoksni un izteiktu tekstūru, izmantojama galdniecībā iekštepu mēbeļu, palodžu, saimniecības priekšmetu izgatavošanā, toties malkas skaldīšanai galīgi nepiemērota.

Dendrologi atzīst, ka gobas un arī vīksnas intensīvi slimo ar gobu Holandes slimību, kas pirmo reizi konstatēta Eiropā 20.gadsimta sākumā. Slimība ir komplekss vairāku faktoru ietekmes rezultāts, tās ierosinātājs ir askusēnes Ophiostoma novo-ulmi un Ophiostoma ulmi, kas attīstās koka vadaudos un izraisa to aizaugšanu, kā rezultātā kokiem samazinās pievadītā ūdens daudzums un sākas ietekmēto zaru lapu dzeltēšana un kalšana.

Sēni no koka uz koku pārnēsā vaboles - gremzdgrauži, kuru kāpuri barojas ar koku atmirušajiem audiem. Pieaugušas vaboles pārlido no koka uz koku, izplatot sēnes micēliju. Sēņu infekcija var izplatīties arī starp tuvu augošiem kokiem caur saknēm.

Dendrologi piebilst, ka gobām ir izveidotas vairākas skaistas dekoratīvās šķirnes, kas arī krīt par upuriem postošajai gobu Holandes slimībai. Atskatoties vēsturē, pirmais slimības uzliesmojums reģistrēts 20.gadsimta 20-tajos gados, tad atkārtoti 60-tajos un 70-tajos gados, un postošā slimība vēl arvien nekur nav pazudusi. Parasti jaunāki inficētie koki pāris gadu laikā aiziet bojā, bet lielie koki dažkārt ilgāk pretojas slimības attīstībai.

Latvijas parasto gobu populācija pēdējās desmitgadēs ir būtiski samazinājusies, aizgājuši bojā daudzi seni, arī dižkoka izmēra koki, izraisot pārmaiņas ainavas līmenī, īpaši vietās, kur gobas aug kopā ar parastajiem ošiem, kas mirst citu slimību inficēti. Pēdējo divu gadu laikā nozāģētas arī vienīgās Rīgas pils dārzā augušās simtgadīgās gobas, ko pievārēja postošā slimība.

Pēc Valsts meža dienesta 2023.gada datiem, mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, veidoja 2175 hektārus (ha) jeb tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem.

Atbilstoši dendrologa Leiburga nepublicētajiem datiem, esot pamats uzskatīt, ka gobu skaits Latvijā strauji samazinās, īpaši attiecinot uz lielajiem kokiem. Pēc 6217 koku detalizēta novērtējuma 11 Latvijas parkos pēdējos piecos gados secināms, ka vidēji parastās gobas izplatība ir 1,64% jeb katrs 61.koks, bet aptuveni 40% no tiem ir jau nokaltuši vai kalstoši.

Reti sastopamo gobu un vīksnu audžu, kā arī Ogres upes vecupju aizsardzībai un saglabāšanai dabas parkā "Ogres ieleja" 1977.gadā izveidots liegums "Vērenes gobu un vīksnu audze". Arī tur novērojama masveida gobu bojāeja.

Ja neslimo, gobas ir ilgdzīvotājas, kas var sasniegt vairāk nekā 200 gadu vecumu. Latvijā noteiktais dižkoka parametrs parastajai gobai ir četru metru stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā no sakņu kakla. Latvijā kopumā ir reģistrēti vairāki desmiti dižgobu, lielākajām stumbra apkārtmērs pārsniedz sešus metrus.

Runājot par to, ko darīt ar kalstošajām gobām, dendrologi iesaka jaunos slimības skartos kokus nozāģēt un utilizēt, bet lielo dimensiju vēl dzīvos kokus - sakopt, izzāģējot bojātos zarus.

Latvijas Dendrologu biedrība aicina neaizmirst šos ainaviskos un vērtīgos kokus. Parasto gobu stādīt nebūtu vēlams, bet kokaudzētavās var izvēlēties kādu no slimības izturīgajām gobu šķirnēm.