Vai Hitlers un Staļins bija labākie draugi?

1939. gada 20. augusta vakarā Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers sazinājās ar savu lielāko ienaidnieku, lai izteiktu izmisīgu lūgumu. Hitleram sāka pietrūkt laika, lai īstenotus 1. septembrī plānoto Polijas invāziju, tāpēc viņam bija svarīgi, lai Padomju Savienība neizjauc viņa plānus. Telegrammā Josifam Staļinam Hitlers PSRS vadonim lūdza piedalīties tikšanās sarīkošanā starp Vācijas Ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu un PSRS Ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu.

Mēnešiem ilgi PSRS bija sēdējusi pie sarunu galda ar Lielbritāniju un Franciju, kas bija apņēmušās aizstāvēt Poliju gadījumā, ja Vācija izdomās tai uzbrukt, lai izveidotu aliansi cīņā pret nacistu agresiju. Tiesa, Vācija un PSRS savā starpā bija parakstījušas ekonomisko vienošanos, bet tagad Hitlers vēlējās noslēgt arī politisko paktu. Molotovam šī ideja patikusi. Uzbrukuma plāniem stagnējot, kamēr Eiropas varas gatavojās izveidot aliansi pret Vāciju, Hitleram bija jāsteidzas.

“Spriedze starp Vāciju un Poliju kļuvusi nepanesama,” viņš brīdināja Staļinu. “Krīze var sākties jebkurā laikā.”

27 stundas vēlāk tika saņemta atbilde no Staļina, kurš lika uz Maskavu nosūtīt Ribentropu. Viņš Maskavā ieradās 1939. gada 23. augustā ar Hitlera rakstītu vēstuli. Vien dažus mēnešus iepriekš tāda veida diplomātisks gājiens starp abām lielvarām būtu neiedomājams. Attiecības starp Hitleru un Staļinu patiešām bija visai nesaprotamas, aprēķinā balstītas. LMT Viedtelevīzijā skatāmajā dokumentālajā seriālā “Hitlers un Staļins: slepenās attiecības” (Hitler and Stalin: A Secret Relationship) lieliski parādītas šo attiecību slēptā, daudziem nezināmā puse.

Kā jau minēts, nacisti un padomija ideoloģiskajā ziņā bija negantākie ienaidnieki, izmantojot šo naidu, lai darbinātu savus slepkavnieciskos režīmu un politiskās vajadzības. Gadu iepriekš, pārkāpjot Minhenes vienošanos, Vācija okupēja Čehoslovākiju, tāpēc Staļins sāka apšaubīt alianses veidošanu ar Lielbritāniju un Franciju, lai cīnītos pret nacistiem. Miera līgums ar vāciešiem Padomju Savienībai šķita visai pievilcīgs, ņemot vērā, ka savienība jau bija iesaistījusies asiņainās cīņās ar japāņiem austrumu frontē, turklāt Sarkanā armija bija pagurusi Staļina veiktās armijas līderu likvidācijas dēļ 1937. un 1938. gadā.

Tieši tāpēc pēkšņais Hitlera piedāvājums bija īsti vietā. Ribentrops Maskavā tika sagaidīts ar pieciem nacistu karogiem, kas bija steigā sagādāti no Maskavas kinostudijas, kurā pirms tam tika uzņemtas nacistus nomelnojošas propagandas filmas.

Pie sarunu galda Kremlī Vācijas ārlietu ministrs pauda cēlu preambulu par abu nāciju sirsnīgajām attiecībām, kaut arī viņš ļoti labi zināja, ka attiecību iespējams izliekt vien noteiktā leņķī, pirms tā salūzīs. Padomju Savienība arī nevarēja tā pēkšņi savai sabiedrībai paziņot par draudzību ar nāciju, kas pirms tam sešus gadus pār padomiju gāzusi mēslu kalnus.

Tomēr, ja Padomju Savienības sarunas ar britiem un frančiem ilga jau mēnešiem ilgi, vajadzēja vien dažas stundas, lai noslēgtu darījumu ar vāciešiem. Tikšanās noritēja strauji, parādot darījuma salto aprēķina raksturu. Pats pakts bija visai vienkāršs un skaidri saprotams. Tajā abas valstis apsolīja desmit gadus neizrādīt jebkādu agresiju viena pret otru, nedz individuāli, nedz ar ar sabiedrotajiem.

Līgums stājās spēkā, tikko kā spalva skāra papīru. Tas tikai pierādīja to, cik ļoti steidzīgs bija Hitlers. Saņēmis prieka vēsti no Ribentropa, Hitlers gavilēja. Nu viņš varēja iekarot Poliju, nebaidoties no Padomju Savienības iejaukšanās.

Draudīgās vēstis pārņēma pasauli kā eksplozija. Tomēr pasaule ieraudzīja tikai aisberga redzamo pusi. Tikai dažiem bija zināms, ka paktam bija pievienoti slepeni protokoli, par kuriem tapa zināms tikai pēc Otrā pasaules kara. Padomju Savienība sev raksturīgajā stilā slepeno protokolu eksistenci atzina vien 1989. gadā. Tajos kā ar lielu tortes nazi Polija tika sadalīta divās daļās – viena nacistiem, otra krieviem. Taupīta netika arī pārējā Eiropa un, protams, Baltijas reģions.

Nedaudz vairāk kā nedēļu pēc pakta parakstīšanas miljons nacistu karavīru pārkāpa Polijas robežu, aizsākot Otro pasaules karu. Dažu nedēļu laikā Padomju Savienība okupēja Polijas austrumu pusi, stāstot, ka tādā veidā vēlas pasargāt poļus no nacistiem. Vēl dažus mēnešus vēlāk Sarkanā armija iemaršēja Baltijā.

ASV toreizējais prezidents Franklins Rūzvelts brīdināja Staļinu, ka ir pavisam droši tas, ka Hitlers, tikko kā būs sakāvis Franciju, stāsies pretī Krievijai. Viņa vārdi piepildījās 1941. gada 22. jūnijā, kad Hitlers lauza paktu ar Staļinu un veica lielāko pārsteiguma uzbrukumu karadarbības vēsturē. Sirsnīgajai draudzībai nu bija pienācis gals.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".