Ņikita Bezborodovs: Nereti mentālās veselības problēmas ir vieglāk novērst nekā risināt sekas (1)

Katrs sestais vecāks Latvijā domā, ka viņa bērns ir saskāries ar mentālās vai mentālās un fiziskās veselības traucējumiem, liecina Latvijas Bērnu atbalsta fonda, zāļu ražotāja “Olpha” un pētījumu kompānijas “Norstat” veiktā aptauja. Arī Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) oficiālā statistika liecina, ka bērnu un jauniešu mentālā veselība pēdējos gados ir ievērojami pasliktinājusies. Kāpēc ir radusies šāda situācija, jautājam Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docentam, BKUS Metodiskās vadības centra vadītājam bērnu psihiskās veselības jomā un Pusaudžu resursu centra valdes loceklim Ņikitam Bezborodovam.

SPKC publicētie statistikas dati rāda, ka situācija mentālās veselības jomā uzlabojas – ir mazāk jaunu reģistrētu gadījumu. Vai jūs to redzat arī savā ikdienas darbā?

Pirms atbildu uz jautājumu, es vēlos precizēt, ka SPKC izmanto datus par bērniem un jauniešiem, kuri slimo ar noteiktām slimībām, šī iestāde informāciju ņem no pacientu reģistra. Un, ja skatāmies šos datus, tad pacientu skaits ir samazinājies. Tas var radīt mānīgu priekšstatu, ka situācija uzlabojas. Taču patiesība ir tāda, ka šie reģistra dati nav precīzi, jo lielākoties ārstniecības iestādes, tostarp Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS), savus datus šim reģistram nesniedz.

Objektīvāki dati ir saņemto pakalpojumu apjoms. Tas sniedz priekšstatu par situāciju valsts veselības aprūpes sektorā.

Mēs redzam, ka pakalpojumu apjoms bērnu psihiatrijas jomā īpaši strauji ir palielinājies tieši pēdējos gados.

Ir palielinājies sniegto pakalpojumu apjoms, un šeit mēs nerunājam tikai par bērnu psihiatra konsultācijām, bet gan par palīdzību kopumu, ko nodrošina multiprofesionālas komandas – logopēdi, ergoterapeiti, fizioterapeiti un citi. Iemesli tam, ka sniegto pakalpojumu apjoms palielinās, var būt dažādi. Viens no tiem – traucējumu izplatība turpina pieaugt. Lai arī mums pašiem nav kvalitatīvas statistikas par bērnu un jauniešu mentālo veselību, tomēr varam vilkt paralēles ar citām Eiropas valstīm, kur ir vērojams neliels pieaugums dažādu psihisko traucējumu, piemēram, trauksmes un depresijas, izplatībā. Taču jāatzīmē, ka vēl straujāk pieaug sabiedrības pieprasījums pēc palīdzības, kas arī nosaka gan pakalpojumu apjoma pieaugumu, gan arī rindu garuma nesamazināšanos.

Pēdējos gados Latvijā ir augusi arī dažādu neiropsihiskās attīstības traucējumu izplatība, piemēram, autisms, uzmanības deficīts, hiperaktivitāte un citi.

Taču es gribu atzīmēt, ka arī pakalpojumu pieejamība ir ievērojami uzlabojusies, ja salīdzinām ar to, kā bija pirms 10 gadiem. Minēšu piemērus – Pusaudžu resursu centrs (PRC) savus pakalpojumus piedāvā deviņās Latvijas pilsētās. Tāpat pēdējos gados ir palielinājusies ar BKUS kapacitāte; ievērojami ir pieaudzis arī speciālistu skaits. No 2023. gada valstī tika ieviests arī “Agrīnās intervences” pakalpojums bērniem ar autiskā spektra traucējumiem.

Kopumā mēs esam stipri palielinājuši piedāvājumu, protams, tas nozīmē, ka vairāk bērnu var saņemt palīdzību. Diemžēl mēs joprojām redzam, ka gaidīšanas laiks pie bērnu psihiatra ir salīdzinoši ilgs.

Saka, ka pie jums rindā ir jāgaida pat pusotrs gads. Vai tā tiešām ir?

Rindas garums pie manis nav rādītājs, jo es jau daudzus gadus nepieņemu jaunus pacientus un ambulatori strādāju tikai vienu dienu. Tā kā mana seja bieži parādās televīzijā, cilvēki mani atpazīst un grib savus bērnus un pusaudžus pierakstīt pie manis. Taču es it nemaz neesmu vienīgais bērnu psihiatrs Latvijā.

Bet, ja runājam par rindām kopumā, tad pie jebkura bērnu psihiatra BKUS pirmreizējais pacienta gaidīšanas laiks joprojām ir ilgāks par sešiem mēnešiem. Man gan jāteic, ka tas nav nekas unikāls, jo daudzās Eiropas valstīs gaidīšanas laiks pie bērnu psihiatra ir ilgs.

Ir arī jāsaprot, ka ir bērni un jaunieši, kuri rindā var gaidīt, bet ir tādi, kuri nevar, jo viņiem palīdzība ir vajadzīga steidzami.

Kā garo rindu problēma tiek risināta?

Piemēram, BKUS ir ieviesta īpaša triāžas kārtība. Proti, atkarībā no tā, ko ģimenes ārsts ir ierakstījis nosūtījumā, šis pieteikums tiek kategorizēts, vadoties pēc tā, cik steidzami konsultācija ir nepieciešama.

Faktiski slimnīcā pastāv trīs rindas. Ir bērni un jaunieši, kuriem konsultācija tiek nodrošināta nedēļas laikā. Tad ir tādi, kuriem ir jāgaida aptuveni mēnesis, un tad ir tie, kuri “iekrīt” garākajā rindā, kas svārstās no pusgada līdz gadam.

Domāju, ka daudziem vecākiem šajā mirklī rodas jautājums: kā tiek izlemts, kuram nodrošinās konsultāciju nedēļas laikā, bet kuram būs jāgaida gads?

Ja mēs runājam par to, kā notiek rindas prioritizēšana, tad vienīgais un galvenais kritērijs ir tiešie riski bērna vai pusaudža veselībai un dzīvībai. Ja, piemēram, vecāki pusaudzim novēro paškaitējošu uzvedību un viņš vai viņa ir atklājis, ka domā par pašnāvību, šī būs ļoti augsta riska situācija, kas prasa ātru reakciju.

Savukārt zema riska grupā “iekritīs”, piemēram, bērni un jaunieši ar neiropsihiskās attīstības traucējumiem.

Piemēram, autiskā spektra traucējumi?

Ne vienmēr. Maziem bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir izveidots atsevišķs pakalpojums, jo tur ir svarīga agrīna intervence. Drīzāk te varam runāt par skolas vecuma bērniem ar austisko spektru, mācīšanās problēmām, disleksiju, disgrāfiju, tas pats uzmanības deficīts un hiperaktivitāte. Jebkuras uzvedības vai emocionālās grūtības, kas nav saistītas ar tiešu un neatliekamu risku. Protams, tās ir problēmas, kur ir nepieciešama palīdzība, bet diemžēl šobrīd ir izveidojies tā, ka šie pacienti konsultāciju pie speciālista gaidīs visilgāk.

Tad rodas jautājums, vai, gaidot rindā pie speciālista pusgadu un pat gadu, šo bērnu mentālā veselība būtiski nepasliktinās?

Protams, tas ir iespējams, bet var būt arī gluži pretēja situācija. Ja runājam par garāko gaidīšanas rindu, tad pēc būtības tur jānonāk bērniem, kuru mentālās veselības problēmas nav ļoti smagas un ilgais gaidīšanas laiks tās nesaasina. Ir tādi bērni, kuri nogaida to gadu līdz konsultācijai, tad atnāk un viņiem vairs nav nekādu sūdzību.

Kā jūs vērtējat iespēju saņemt palīdzību situācijās, ja bērni un jaunieši saskaras ar mentālās veselības problēmām?

Iespējas ir! Bet problēma ir tāda, ka šīs palīdzības iespējas ir ļoti sadrumstalotas starp resoriem. Diemžēl šobrīd nav tādas kā vienas pieturas aģentūras, kur cilvēks var atnākt un tur viņu uzreiz novirzīs pareizā virzienā, atkarībā no tā, kāda ir vajadzība.

Mums valstiskā līmenī nav gadījuma vadīšanas un koordinēšanas, tādēļ šī funkcija ir jāuzņemas vecākiem. Un tad jau tieši no vecāku zināšanām, spējas atrast vajadzīgo informāciju un spējas “iznavigēt” caur visu to sarežģīto palīdzības sistēmu, ir atkarīgs, cik ātri bērns vai pusaudzis saņems nepieciešamo palīdzību.

Diemžēl daļa no bērniem, kuriem palīdzība ir vajadzīga visvairāk, dzīvo tādos apstākļos, kur vecākiem nav spējas saprast visu šo sistēmu, kā arī atbalstīt savu atvasi. Līdz ar to šādi bērni ir nostādīti ļoti nelabvēlīgā situācijā.

Tātad – palīdzības sniegšanas iespējas ir sadrumstalotas, daļa vispār līdz tai netiek. Ko mums darīt? Jūs minējāt, ka vajadzētu tādu kā vienas pieturas sistēmu. Kas traucē valstiskā līmenī to izveidot?

Vienas pieturas sistēmas izveide ir mans sapnis, par ko es runāju ne pirmo reizi. Cik ilgi es biju Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītājs, tik ilgi mēs par to runājām. Bet tas ir ļoti, ļoti sarežģīti, jo mūsu resori ir sadrumstaloti un ir izveidoti ļoti daudzi formālie šķēršļi, lai apvienotu dažādu ministriju atbildības. Te jāsaprot, ka psihiskā veselība ir ļoti daudzu resoru atbildība, tā nav tikai veselības sistēma. Tikpat svarīga, ja ne vēl svarīgāka, ir izglītības un labklājības joma.

Mums ir Pusaudžu resursu centrs, kuru šo formalitāšu dēļ nevarēja izveidot par jau minēto vienas pieturas iestādi. Šobrīd daļu pakalpojumu apmaksā Veselības ministrija un daļu Labklājības ministrija. Līdz ar to visa sistēma ir uzbūvēta tā, ka šāda veida integrētus pakalpojumus izveidot ir grūti. Es gan ļoti ceru, ka mentālās veselības aprūpē arī mēs kaut kad nonāksim līdz brīdim, kad visi pakalpojumi būs pieejami vienuviet, bet pagaidām ir ļoti daudz dažādu strukturālu šķēršļu.

Man gan vairāk izklausās pēc politiskās gribas trūkuma.

Ministrijas jau cenšas, bet vēsturiski ir izveidota šāda sistēma, un to mainīt ir grūti. Bet, protams, kopumā jau viss ir atkarīgs no politiskās gribas. Skaidrs, ja būtu politiska griba, tad būtu arī pārmaiņas. Šajā gadījumā ir vajadzīga ne tik daudz reforma, cik kultūras paradigmu maiņa. Un, kā zinām, kultūra ēd stratēģiju brokastīs!

Stratēģijas vai plānošanas dokumentus jau var izveidot, bet daudz grūtāk ir izmainīt gadu desmitiem izveidojušos kultūru.

Labi, bet kas būtu pirmais, otrais un trešais mazais solis šajā virzienā?

Vajag, lai visi ministri, kuru atbildībā ir mentālā veselība, tas ir, veselības, izglītības un labklājības ministrs, būtu “uz vienas lapas”. Taču, godīgi sakot, es neticu, ka tā varētu notikt. Drīzāk var cerēt, ka mums būs konkrēts ministrs, kurš par vienu no savām prioritātēm izvirzīs tieši mentālo veselību, un tad viņš darbosies šī mērķa realizēšanai.

Tad mums atliek paļauties uz nevalstisko sektoru?

Es domāju, ka nevalstiskajā sektorā ir daudz, daudz lielāka iespēja veidot labu praksi, ko pēc tam ir iespējams ģeneralizēt.

Vai ir kāda pozitīva ziņa bērnu psihiatrijas jomā?

Labā ziņa ir tāda, kā bērnu psihiatru Latvijā paliek arvien vairāk. Tas ir rezultāts tam, ka 2018. gadā mums izdevās pārveidot izglītības sistēmu, jo līdz tam bērnu psihiatrs bija pieaugušo psihiatra apakšspecialitāte. Piemēram, es sākumā mācījos pieaugušo psihiatriju un tad vēl papildus divus gadus bērnu psihiatriju. 2018. gadā bērnu psihiatrija kļuva par pamatspecialitāti. Tas nozīmē, ka medicīnas studenti rezidentūrā uzreiz var apgūt bērnu psihiatriju. Kopš tā brīža apmēram 4–6 jauni bērnu psihiatri pabeidz apmācības un ienāk darba tirgū katru gadu. Tas nozīmē, ka ar katru gadu Latvijā pieaugs kompetentu un modernas apmācības izgājušu sertificētu speciālistu skaits.

Taču psihiatrs viens pats savā kabinetā maz ko var izdarīt. Jā, viņš var uzstādīt diagnozi un sastādīt ārstēšanas plānu, bet psihiatrs nevar to visu viens pats realizēt. Ir vajadzīga komanda – psihologi, psihoterapijas speciālisti, psihoterapeiti, funkcionālie speciālisti, jo viņi ir tie, kuri reāli nodrošina lielāko daļu no šīs efektīvās palīdzības. Un, patiesību sakot, es domāju, ka šeit ir vēl lielākas problēmas. Nu, būs mums psihiatri, bet vai būs arī tie citi speciālisti? Par to man ir lielas bažas.

Bet vēl vairāk par specializētu pakalpojumu pieejamību mani patiesībā uztrauc prevencijas jautājums, jo ir daudzas problēmas ko daudz vieglāk ir novērst nekā pēc tam darboties ar sekām. Tāpēc, ja man kāds tagad iedotu lielu maisu ar naudu, lai man piedod kolēģi mediķi, es to neieguldītu veselības aprūpē, bet gan izglītībā, jo Latvijas izglītības sistēmā ir ļoti daudz problēmu. Uzlabojumi izglītības sistēmā ir tas, kas nepieciešams, lai uzlabotu bērnu un jauniešu mentālo veselību. Tas būtu daudz efektīvāk nekā ieviest jebkādu jaunu medikamentu.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas farmācijas uzņēmumu "Olpha".