Reiz es ielīdu aliņā, lai nomirtu. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas pieredze ar sevis pašas atrašanu

Pērn, 2024. gada 17. maijā Ķīpsalas izstāžu centrā vērienīgi un sirsnīgi tika aizvadīts nu jau septītais izaugsmes un iedvesmas pasākums “Forums LĪDERE”. Tajā pulcējās līdz šim lielākais klātienes dalībnieku skaits – vairāk nekā 3000 Latvijas aktīvo dāmu, padarot to par vienu no lielākajiem šāda veida pasākumiem Baltijā un vēl vienu Sieviešu dienu. Gaidot astoto forumu, kas notiks 16. maijā, piedāvājam ekskluzīvu iespēju - atskatīsimies uz visām iedvesmas lekcijām!

Ilze savu lekciju sāk ar vārdiem, ka nekad nav uzskatījusi, ka visiem jāzina, kas viņa ir un ar ko nodarbojas, tāpēc iepazīstina ar sevi: "Esmu Ilze Ķuzule-Skrastiņa. man ir 39 gadi. Es esmu aktrise. Es strādāju Dailes teātrī jau kopš 2007. gada. Esmu mamma diviem brīnišķīgiem pusaudžiem, dvīņiem Maratam un Emīlijai. Esmu precējusies jau 15 gadus."

Aktrise atzīst, ka ilgi domājusi par to, ko stāstīt, ko būtu interesanti dzirdēt foruma apmeklētājām. "Un tad kādā agrā pavasara dienā, kad es sēju tomātus, lai tos audzētu uz savas pilsētas palodzes un vēlāk pārstādītu siltumnīcā laukos, sapratu, ka man ir jārunā par to, kas man pašai šobrīd ir svarīgs, un jācer, ka arī kādu no jums tas uzrunās. 

Nesen pirmizrādi pieredzēja mana pirmā monoizrāde, un tas bija lielākais izaicinājums un gandarījums, kāds jebkad bijis manā aktrises karjerā. Kāpēc es nobriedu tikai tagad - pēc 16 nostrādātiem gadiem teātrī? Sākumā nezināju atbildi, bet tagad atskatoties laikam esmu nonākusi pie atbildes un padalīšos. 

Man dzīvē ar daudz ko ir paveicies. Patiešām tā ir. Piedzimu laimīgā ģimenē, mani skolas gadi pavadīti inteliģentu un sirdsgudru cilvēku sabiedrībā. Mana mamma ir dzejniece Māra Zālīte, mans tētis ir starptautisks tiesnesis rokasbumbā un ilggadējs Rakstnieku savienības izpilddirektors. Pie mums bieži bija ballītes ar tā laika inteliģences ziedu. Man patika aizmigt šādu ballīšu epicentrā viesistabā uz dīvānu un atmosties, dzirdēt Ausmas Kantātes vai Alberta Bela smieklus.

Reiz es aizrijos ar gurķi un Imants Ziedonis mani paķēra aiz kājām un izkratīja to gurķi ārā. Tā ka var arī teikt, ka Ziedonis ir, iespējams, izglābis man dzīvību.

Pēc veiksmīgu studiju pabeigšanas man nāca uzreiz piedāvājums no Dailes teātra - mana sapņu teātra. Man deva lielas un svarīgas lomas, kas bija liels pagodinājums. Man bija iespēja sevi apliecināt kā nopietnu spēlētāju Dailes teātra trupā, bet tad es iemīlējos un apprecējos ar nevienu citu kā Artūru Skrastiņu. Un nu es biju ne tikai Zālītes meita, bet arī Skrastiņa sieva.  Protams,

man vienmēr dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri ir uzskatījuši par pienākumu man atzīmēt, ka mani panākumi nemaz nav mani... Ka tas nav mans nopelns...  Tad es sāku lauzīt galvu, vai man dod lielās lomas, jo esmu meita Zālītei vai sieva Skrastiņam?    [..]

Tad reiz man intervijā uzdeva interesantu jautājumu: "Kā jūs sadzīvojat ar šīs labās meitenes tēlu?" Ar kādu labās meitenes tēlu - par ko viņa tur runā? Es arī nesapratu, vai šis apzīmējums ir kompliments vai tas nozīmē, ka neesmu pietiekami interesanta vai skandaloza? Es sapratu, ka esmu ielikta kaut kādā kategorijā.

Ap mani tiek radīts kaut kāds tēls, kuru es neesmu izvēlējusies. Es to negribēju, es neprasīju. Un šī sajūta, ka esi ielikts kaut kādā rāmī vai priekšstatā, manī radīja lielu trauksmi. Es pēc dabas esmu priecīgs cilvēks, bet te sapratu, ka kaut kas noticis ar manu iekšējo prieka sajūtu - tās vairs nebija. Tā bija pazudusi, jo šīs labās meitenes apzīmējums manī bija iesēdies tik dziļi, man pašai nemaz to neapzinoties.

Es centos būt laba it visā, ko darīju. Es biju palaidusi garām brīdi, kad šī cenšanās piepildīt uz mani liktās visas labās cerības bija mani izsūkušas tukšu. Līdz kādā pēcpusdienā, kad man bija sajūta, ka negribas neko, zvanīja mamma. Mums bija gara saruna, un es atzinos mammai kā patiesībā jūtos.

Es zinu, kas ar tevi noticis, es pazīstu šo sajūtu - tu ielīdi aliņā, lai nomirtu, vai ne? Un ziniet, tas bija tik precīzi - jo tieši tā es jutos. 

Kas tad bija noticis, jo viss jau pa lielam bija labi. Bet... man visa bija par daudz, es biju aizmirsusi pati par sevi. Kā teica mans dakteris - slūžas neizturēja spiedienu. Manas mammas teikums bija man jauns sākums. Sākums rūpēm par sevi un sākums lielam darbam ar sevi. Es vēlos pateikt, ka smagi un grūti brīži var pienākt cilvēkiem, kuriem, no ārpuses skatoties, viss ir labi, viss notiek.

Atgriežoties pie jautājuma - kāpēc tikai tagad esmu gatava mono izrādei? Tāpēc, ka tikai tagad man ir jums ko teikt.

Tāpēc, ka tagad es vairs nebaidos būt ar sevi. Tāpēc, ka es tagad par smagām lietām māku runāt viegli, un to var izdarīt tikai tad, kad esi jutis lielu smagumu.

Tāpēc, ka es tagad ar lielu lepnumu saku - jā, es esmu Māras Zālītes meita un, jā, es esmu Artūra Skrastiņa sieva, bet es esmu Ilze Ķuzule-Skrastiņa."

Vairāk skaties iedvesmojošā video: 

FORUMS "Līdere 2024" 

FORUMS "Līdere 2023"  

FORUMS "Līdere 2022" 

FORUMS "Līdere 2021"

FORUMS "Līdere 2020"