Pētniece: Eiropas bēgļu uzņemšanas politika kļūst stingrāka un mazāk atvērta

Kā norādīja Mieriņa, pētījumi rāda, ka visā Eiropā pieaugusi negatīva attieksme pret migrāciju, un ar īpaši lielu lēcienu tas noticis pēc 2015. un 2016.gada. Viņa norādīja, ka līdzšinējā Eiropas politika attiecībā uz bēgļu uzņemšanu nav bijusi pietiekoši veiksmīga, un tas devis pamatu tam, ka arvien lielāku atbalsu guvušas tā saucamās galēji labējās vai pat radikālās partijas.

Tenūrprofesore pauda, ka pēc 2021.gada "Eirobarometra" datiem Eiropā migrāciju saskata vairāk kā problēmu, nevis kā iespēju. Tostarp arī Latvijā to kā problēmu saskatīja 56%. Viņa norādīja, ka visskeptiskākā attieksme pret migrantiem raksturīga Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.

Mieriņa atzīmēja, ka ilgu diskusiju rezultātā pagājušajā gadā tika pieņemts jaunais Eiropas migrācijas un patvēruma akts. Viņa pauda, ka šajā paktā ir lietas, kas acīmredzami parādot, ka Eiropas politika attiecībā uz bēgļu uzņemšanu kļūstot arvien stingrāka un nepieņemošāka.

Tenūrprofesore minēja tā saucamo skrīninga regulāciju, kas paredz to, ka cilvēkus, kas ierodas no valstīm, kur ir ļoti zems patvēruma meklētāju pieņemšanas procents, nelaidīs tālāk Eiropā, bet ka viņu pieteikumus izskatīs turpat uz vietas, aizturēšanas centros uz robežas, turklāt ļoti ātrā tempā.

Tāpat tiek vienkāršotas un padarītas ātrākas procedūras, kas ļauj cilvēkus izraidīt no Eiropas, nogādāt atpakaļ savās izcelsmes valstīs, atzīmēja Mieriņa.

Līdztekus viņa norādīja, ka jāņem vērā pārstrādātā patvēruma meklētāju procedūra, kas paredz, ka daudz stingrāk tiek pārbaudīti cilvēki, kas ierodas Eiropā.

Tāpat šajā paktā ietvertas krīzes un "force majeure" jeb ārkārtējo gadījumu regulācijas, kas nozīmē, ka iespējams īpašā veidā reaģēt, kad īsā laikā ierodas liels daudzums bēgļu vai kad, piemēram, Krievija, Baltkrievija izmanto bēgļus kā hibrīdkara instrumentu.

Tenūrprofesure atklāja, ka Eiropā arvien vairāk tiek diferencēta pieeja dažāda veida migrantiem, kas arī nosaka dažāda veida tiesības. Piemēram, darba migrantiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, tiesības ir līdzīgas valsts pastāvīgo iedzīvotāju tiesībām, kamēr, piemēram, patvēruma meklētājiem vai neregulārajiem migrantiem tiesības un iespējas kļūst arvien mazākas.

Tāpat viņa uzsvēra, ka migrācija mūsdienās arvien vairāk tiek instrumentalizēta gan no to valstu puses, kas izmanto migrāciju kā hibrīdkara elementu, gan arī no to valstu puses, kas aizvien vairāk sāk skatīties uz migrantiem nevis no humanitāra viedokļa, bet no tā, kā valsts var risināt, piemēram, ekonomiskas vai demogrāfiskas problēmas. Savukārt migrantu vēlmes, vajadzības, problēmas aiziet otrajā plānā, pauda Mieriņa.

Līdztekus Mieriņa atzina, ka pētījumi rādot, ka atšķiras iedzīvotāju attieksmes pret augsti kvalificētiem migrantiem un zemi kvalificētiem migrantiem.

"Robežas kļūst arvien grūtāk pārvaramas bēgļiem, bet vienlaikus redzam arvien vairāk centienus piesaistīt augsti kvalificētus strādniekus," pauda tenūrprofesore, piebilstot, ka tāpat gan Eiropas līmenī, gan atsevišķu valstu līmenī arvien vairāk redzamas talantu piesaistes programmas.

Tādējādi Mieriņa norādīja, ka Eiropas pieeja arvien vairāk tuvinās tai, kas līdz šim bijusi, piemēram, ASV, Austrālijai, Kanādai.

Tenūrprofesore pauda, ka Centrāleiropā un Austrumeiropā politika vienmēr bijusi ar lielu uzsvaru uz atgriešanās veicināšanu. Taču arī, piemēram, Polijā, Ungārijā, Rumānijā, kas zināmas kā tādas valstis, kas tipiski bijušas pret migrāciju, pēdējos gados izstrādātas aktīvas, ietekmīgas darba spēka piesaistes programmas.

Arī Igaunija un Lietuva aktīvi strādā, lai piesaistītu savai valstij nepieciešamos speciālistus, taču Latvijā šādas stratēģijas neesot, norādīja Mieriņa. "Šis jautājums ir "karstais kartupelis", par ko neviens nav bijis gatavs runāt," sacīja pētniece.

Vienlaikus viņa vērtēja, ka Latvijas diasporas politika bijusi nosacīti veiksmīga.

Mieriņa, atsaucoties uz "Eirobarometra" datiem, norādīja, ka Latvijas sabiedrība ir diezgan konservatīva attiecībā uz migrantiem un nav gatava pieņemt migrantus dažādās lomās, piemēram, kā draugu, kolēģi, salīdzinot ar dažādām Dienvideiropas valstīm, Nīderlandi, Zviedriju, Luksemburgu, Franciju.

Līdztekus viņa atzīmēja, ka pētījumi liecinot, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā cilvēki situācijā, kad darba vietu ir maz, uzskata, ka priekšroka būtu jādod valsts iedzīvotājiem, nevis migrantiem. Šajā situācijā Baltijas valstis spēcīgi kontrastē ar Ziemeļvalstīm.

"Ja valstī ir resursu stress, jo vairāk tas arī palielinās negācijas pret iespējamajiem iebraucējiem un konkurences sajūtu," atzina zinātniece.

Tāpat viņa norādīja, ka Baltijas valstīs, īpaši Lietuvā un Latvijā, mācīt toleranci kā vērtību uzskata kā daudz mazāk svarīgu nekā Ziemeļvalstīs.

Mieriņa atklāja, ka migrācijas politikas indekss "Mipex" rāda, ka Baltijas valstīs, īpaši Latvijā un Lietuvā, nav īpaši labvēlīga pieeja migrantu integrācijas politikai.

Pētījumi arī liecina, ka Latvijā ir ļoti dažādas attieksmes pret iebraucējiem no dažādām valstīm. Piemēram, ja skatās uz iebraucējiem no Somālijas, Afganistānas, Sīrijas, Latvijas iedzīvotāji daudz mazāk uzskata, ka vajadzētu uzņemt iebraucējus no šīm valstīm. Kamēr, piemēram, ja skatās uz to, cik pieņemami būtu migranti no Ukrainas vai Baltkrievijas, tad 2021.gadā Latvijas iedzīvotāji zināmā mērā ar tiem būtu gatavi samierināties, sacīja Mieriņa.

Pētniece akcentēja, ka Latvijā nav pietiekami izdiskutēts jautājums par to, kāda būs valsts pieeja migrācijai.

"Skatoties uz citu valstu pieredzi, tas ir liels izaicinājums, kā to izdarīt, lai gan tas būtu izdevīgi katram Latvijas iedzīvotājam, gan arī, lai tas neradītu sociālo spriedzi, apdraudējumu," sacīja Mieriņa, norādot, ka šie jautājumi nebūs risināmi, kamēr par tiem nediskutēs, nerunās.