Ar selekcijā balstītu ilgtspēju pret klimata pārmaiņām

M.A. Cik lielā mērā Latvijā izdodas veikt ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, lai tā būtu efektīva oglekļa emisiju absorbētāja?

Akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” apsaimnieko aptuveni pusi no visiem Latvijas teritorijā esošajiem mežiem. Varu apgalvot, ka, apsaimniekojot valsts mežus, mēs ļoti domājam tieši par klimata pārmaiņu ietekmi, par tās mazināšanu, kā arī par efektīvu meža zemes apsaimniekošanu, kas vienlaikus ietver ražīgu mežaudžu veidošanu.

Kā tas izpaužas?

Klimata pārmaiņas lielā mērā ir atkarīgas no tā, kā notiek oglekļa piesaiste. Koki augot no atmosfēras piesaista ogļskābo gāzi, fotosintēzes procesā atdalot oglekli no skābekļa. Ogleklis nonāk koksnē, bet skābeklis mums paliek elpošanai. Cilvēkiem dažreiz ir maldīgs priekšstats, ka lieli, pieauguši, veci meži ir tie, kas piesaista visvairāk oglekļa un palīdz mazināt klimata pārmaiņas. Taču tas gluži tā nav, jo tieši augšanas laikā visaktīvāk tiek piesaistīta ogļskābā gāze. Gados jaunāki koki aug krietni straujāk, līdz ar to, meža ekosistēmai paliekot vecākai, tā vairs nespēj absorbēt tik daudz kā iepriekš. Veci meži piesaista krietni mazāk oglekļa nekā jauni.

Apsaimniekojot mežus – kas ietver meža kopšanu, laicīgu ražas novākšanu un meža atjaunošanu, mēs varam mazināt klimata pārmaiņu ietekmi.

Turklāt, ja mežu atjaunojam ar selekcionētu stādu materiālu, tas aug straujāk. Mērķtiecīgi audzējot mežu - veicot savlaicīgu kopšanu, lai jaunie kociņi jaunaudzē jūtas iespējami labāk, tiem samazinot savstarpējo konkurenci, nodrošinot augšanas telpu un iespējami labākus augšanas apstākļus, var panākt vēl labāku rezultātu. Jo ātrāk koks aug, jo vairāk oglekļa tas sevī uzkrāj tajā pašā periodā.

Cik lielā mērā iepriekš minētie procesi ir ietekmējuši koku sugu sastāvu Latvijas mežos?

Valsts mežos maksimāli cenšamies saglabāt līdzšinējo koku sugu sastāvu. LVM pārziņā esošajos mežos galvenā suga ir priede, tai pēc īpatsvara seko bērzs un egle. Ir gadījumi, kad piemēram, audzēs, kur tiek nocirsta apse, vietā mēs stādām priedi, kas mežsaimniecībā ir vērtīgāka. Atsevišķas platībās sugas mainās, bet kopumā tiek saglabāta līdzšinējā sugu proporcija.

Vai arī klimata pārmaiņu rezultātā koku sugu sastāvs Latvijas mežos varētu būtiski mainīties? Piemēram, vai var gadīties, ka egļu vietā vairāk ienāk bērzi? Vai saistībā ar to kādas izmaiņas var notikt jau tuvākajās desmitgadēs, vai runa tomēr ir par ievērojami ilgākiem laika posmiem?

Klimats kļūst siltāks, taču tas nerosina tādas izmaiņas, lai tuvākajos gadu desmitos sugu sastāvs radikāli mainītos.

Raugoties simtgades perspektīvā, izmaiņas noteikti būs. Visticamāk, galvenajām sugām – priedei, bērzam un eglei augšanas apstākļi uzlabosies.

Tiek prognozēts, ka līdz gadsimta beigām veģetācijas periods salīdzinājumā ar to, kāds tas bija kādreiz, būs pagarinājies apmēram par mēnesi. Vietējām valdošajām koku sugām augšanas apstākļi varētu uzlaboties, tās varētu augt straujāk nekā līdz šim. Taču vienlaikus prognozē, ka mežos varētu vairāk ienākt platlapju koki - vairāk nekā līdz šim ozolu, parādīsies dižskābarži, skābarži un citas.

Savukārt ja atgriežamies pie paša ilgtspējas apsaimniekošanas procesa, kā to ietekmē klimata pārmaiņas? Minējāt, ka koku augšanas apstākļi uzlabojas, taču vienlaikus klimats kļūst aizvien svārstīgāks un mazāk prognozējams. Kādu ietekmi var atstāt tieši svārstīgums?

Ir arī otra pārmaiņu puse, kas var izraisīt negatīvas sekas, piemēram, ekstrēmi laika apstākļi – ilgstošāki sausuma periodi, intensīvākas lietusgāzes. Lietavas, visticamāk, būs retāk, bet, kad līs, tad līs kārtīgi, būs stiprāks vējš.

Siltākas ziemas veicina lielāku kukaiņu aktivitāti vasarā, jo ziemas periodā tie nav izsaluši un tādējādi var tikt nodarīti lielāki postījumi vētru skartajās mežaudzēs.

Klimata pārmaiņas ietekmē mežaudžu noturību, kā arī veicina sakņu trupi.

No valdošajām sugām klimata pārmaiņu jutīgākā koku suga ir egle, kuru posta gan astoņzobu mizgrauža invāzijas, gan jau pieminētā sakņu trupe. Ņemot to vērā, gan Baltijas valstīs, gan Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā apsver egles kā valdošās sugas īpatsvaru mežaudžu struktūrā nedaudz samazināt, tās vietā stādot bērzu.

Vai visu šo sarežģījumu rezultātā egļu audžu īpatsvars Latvijas mežu struktūrā pēdējos gadu desmitos nav samazinājies?

Varu apgalvot, ka “Latvijas valsts mežu” platībās tas nav būtiski mainījies. Atkarībā no tā, vai vērtē pēc audžu krājas vai audžu aizņemtās platības, egle un bērzs dala 2. un 3. vietu.

Skatoties vēsturiski, padomju laikos – no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem – egļu audzes tika stādītās pārbiezinātas kā papīrmalkas plantācijas. Šobrīd šīs audzes ir sasniegušas ap 50-60 gadu vecumu un ir redzami ļoti slikti rezultāti. Pārbiezinātības dēļ tās ir slikti augušas, ļoti nenoturīgas pret vēju, kukaiņiem un slimībām. Šodienas mežsaimniecības praksē vairs pārbiezinātas audzes neveido – hektārā tiek stādīts mazāk stādu, turklāt jaunaudzes tiek regulāri koptas. Tādēļ varu apgalvot, ka pašreiz stādītās audzes būs kvalitatīvākas, veselīgākas un stiprākas par tām, ko esam saņēmuši mantojumā.

Veģetācijas perioda pagarināšanās esot saistīta ar tā dēvētajiem “augusta dzinumiem”. Vai varat pastāstīt par tiem vairāk? Kā tos ietekmē laika apstākļu svārstīgums un cik būtisku postu tas var nodarīt, ja salīdzinoši siltu laiku pēkšņi nomaina liels sals?

Kokam, pavasarī sākot veģetācijas procesu, aktīvākais augšanas periods notiek vasaras pirmajā pusē, savukārt vasaras otrajā pusē augšana stājas un jaunās šūnas pārkoksnējas, tādējādi koks gatavojas ziemas sezonai.

Pēdējos gados aizvien biežāk augusta vidū vai beigās uznāk liels karstums, kas ierasto lietu kārtību izjauc. Ja iepriekš koks šajā laika posmā bija sagatavojies ziemas atpūtas procesam, tad tagad daba tam dod signālu tālākai augšanai.

Un tad augustā plaukst jauni pumpuri un tiek dzīti jauni dzinumi. Tos mēs saucam par augusta dzinumiem. Ir liels risks, ka šie jaunie dzinumi līdz ziemai nepaspēs nobriest. Dzinums paliek mīksts, zaļš un ir pakļauts salnu riskiem. Šobrīd mēs vēl neesam novērojuši, ka šādi augusta dzinumi masveidā būtu gājuši bojā un mežaudzēm būtu nodarīti būtiski postījumi, taču risks pastāv.

Cik lielus bojājumus tas nodara? Vai koki var aiziet arī bojā?

Šādā situācijā, visticamāk, bojā aizies šie pēdējie dzinumi. Koks nākamajā gadā izveidos jaunu pumpuru un jaunu dzinumu, taču paliks “traumētā” vieta, kur dzinums ir nosalis. Var veidoties līkums vai dažādas koksnes vainas, kas pasliktina kokmateriāla kvalitāti un vērtību. Tāpat koks var kļūt nenoturīgāks pret trupi.

Kā vēl var uzlabot mežu noturību? Vai notiek selekcijas darbi, lai, piemēram, tā pati pieminētā egle kļūtu izturīgāka pret kukaiņiem, vējgāzēm, vai trupi?

Jā, notiek selekcijas darbi gan priedei, gan eglei, gan bērzam. Meža zinātnieki veido selekcijas programmas, piemēram, eglei tiek meklēti koki, kuri ir noturīgi pret sakņu trupi, un no tiem ievākts sēklu materiāls. Zinātniekiem ir izdevies identificēt gēnus, kas šo koku parada noturīgu, piemēram, pret sakņu trupi. Tad ar no šī selekcionētā sēklu materiāla izaugušajiem kociņiem var atjaunot mežus. Tādēļ

viena no iespējām, kā samazināt dažādus riskus, ir izmantot selekcionētu sēklu materiālu.

Tas pats attiecas uz priedi un bērzu. Selekcijas ceļā tiek uzlabota ne tikai ātrāka augšanas gaita, bet arī noturība pret slimībām un kukaiņiem.

Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas valsts meži".