/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/02/13/16652204t1hf453.jpg)
Pandēmijas laikā Latvijā, gluži kā visā pārējā civilizētajā pasaulē, biroju darbinieki piespiedu brīvprātīgā kārtā iepazinās ar darbu attālināti, tā sniegtajām priekšrocībām un trūkumiem. Šķietami, priekšrocību bija vairāk, tāpēc liela daļa uzņēmumu arī pēc pandēmijas saglabāja tā saucamo hibrīdmodeli – pāris dienas nedēļā darbinieki nāk uz biroju, bet pārējās strādā attālināti. Šķita, ka viss ir skaisti, bet pēdējā laikā attālinātais darbs atkal kļuvis par kaut kādu bubuli.
Domāju, ka visu attālinātā darba atbalstītāju vārdā varu pilnīgi droši teikt – visu sāk sačakarēt cilvēki, kuri nevēlas vai neprot godprātīgi strādāt attālināti. Principā pietiek ar pāris ģēnijiem, kas attālināto darbu redz kā iespēju strādāt uz pusslodzi, paralēli darot ar darbu nesaistītas ikdienas lietas, lai ikviena vadītāja prātā iezagtos doma: “Tā kā derētu visus atkal ar varu atvilkt atpakaļ uz biroju...”
Visskaļākās diskusijas par to šobrīd izskan tieši valsts sektorā, kur acīmredzot ir diezgan augsts procents cilvēku, kuri gluži vienkārši neprot attālināto darbu. Esat kādreiz paskatījušies kādu Saeimas komisiju sēdes? No visiem, kas tām pieslēdzas attālināti, būs labi ja viens pamuļķis, kurš uzskatījis par nepieciešamu ieslēgt kameru.
Pārējiem tikmēr izslēgtas kameras, kāds droši vien “strādā”, kamēr joprojām nav izlīdis no gultas, kāds paralēli sēdei skatās televizoru, kāds cits izvedis pastaigāties suni, bet vēl kāds ved uz skolu bērnu.