:format(webp)/nginx/o/2025/02/22/16674745t1h563e.png)
Precīzi šajā dienā pirms trim gadiem krievijas izdzimteņi iebruka Ukrainā. Pandēmija nupat bija pierimusi un šķita, ka beidzot pasaule varēs atgriezties ierastajās sliedēs, beidzot varēsim atsākt dzīvot normālas un garlaicīgas dzīves. Bet, acīmredzot, neviens pats nav pelnījis normālu dzīvi, kamēr vien eksistē krievija. Pasaulei jādara visu iespējamo, lai to mainītu. To jāizravē kā pretīgu nezāli un pēc tam drošības pēc jāsadedzina.
Cilvēks diemžēl diezgan ātri pierod pie pārmaiņām. Atceros, kā kara sākumā visi burtiski pārtikām no jaunākajām ziņām par Ukrainu. Visi modās ar ziņu raidījumiem un gāja ar tiem gulēt. Pārējie notikumi bija nenozīmīgi un mazsvarīgi.
Bet – sasodīts, cik ātri informācija par krievijas kārtējiem uzbrukumiem un apšaudēm ar raķetēm kļuva par tādu kā pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu. Cik ātri pārstāja pārsteigt krievu pastrādātās zvērības, civiliedzīvotāju upuri, kārtējo pilsētu noslaucīšana no Zemes virsas. Cik ātri šī tēma pārstāja būt par ikviena saprātīgi domājoša cilvēka prioritāti.
Cilvēki pārstāj domāt, pazaudē kritisko domāšanu, ja tiem tāda jebkad piemitusi, un ir gatavi arī pašmāju vēlēšanās atdot savas balsis par kremļa marionetēm. Nodot savu galvaspilsētu tādu cilvēku rīcībā, kuri tā arī nav pārstājuši sūtīt uz krieviju mangāna rūdu, vai tādu, kuri visu šo triju gadu laikā tā arī ne reizi nav pateikuši, kura no iesaistītajām pusēm vainojama kara uzsākšanā. Tādu, kuriem joprojām “viss nav tik viennozīmīgi”, vai kuri “vienkārši vēlas mieru”.
/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)