:format(webp)/nginx/o/2025/03/02/16693045t1h0059.jpg)
Šonedēļ visa pasaule varēja noskatīties kā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija Baltajā namā televīzijas kameru priekšā mēģināja pazemot it kā savu sabiedroto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. LTV raidījums “de facto” vēsta, ka Tramps izmisīgi cenšas noslēgt vienošanos par mieru Ukrainā, kas bez skaidrām ASV drošības garantijām labākajā gadījumā būtu tikai pamiers. Turklāt jau pašā sarunu ievadā ASV izdabā Krievijai.
Tramps savas otrās prezidentūras pašā sākumā līdz pamatiem satricinājis ASV gadu desmitiem būvēto uzticību attiecībās ar Eiropas valstīm drošības jomā. Pirmajās nedēļās ir sarunāts gana daudz, bet būtu vērts atzīmēt vismaz pāris lietas.
Trampa aizsardzības ministrs Pīts Hegsets savā pirmajā Ukrainas aizsardzības grupas sanāksmē paziņoja, ka asinsizliešanai ir jābeidzas un jānoslēdz miers. Ukrainas iestāšanās NATO un atgriešanās pie pirmskara robežām nav reāla, kā arī eiropiešiem pašiem jārūpējas par drošību kontinentā.
“Mēs šodien šeit esam lai tieši un nepārprotami pateiktu, ka skarbā stratēģiskā realitāte attur ASV būt primāri fokusētām uz Eiropas drošību,”
sacīja Hegsets.
Pāris dienas vēlāk ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss Eiropas valstu līderus Minhenē skoloja demokrātijas jautājumos: “Draudi, par kuriem es uztraucos visvairāk attiecībā pret Eiropu, nav Krievija, tā nav Ķīna, tas nav neviens cits ārējs dalībnieks. Es uztraucos par draudiem no iekšpuses: Eiropas atkāpšanos no dažām tās pamatvērtībām.”
Vensa uzstāšanās ne vienam vien Eiropā lika ASV turpmāk uztvert kā pretinieku. Vai Trampa viceprezidents iezvanījis transatlantiskās alianses sabrukumu? “de facto” aptaujātie eksperti piekrīt, ka tendences nav iepriecinošas, bet skaļiem secinājumiem vēl pāragri.
“Es teiktu, ka apbērēt transatlantiskās drošības sadarbību ir nedaudz pāragri, jo, ja mēs paraugāmies uz vairākām lietām, kuras Tramps ir uzsvēris, ka eiropiešiem jāuzņemas lielāka atbildība pašiem par savu drošību, tad tā ir pozīcija, kas ir bijusi aptuveni no Baraka Obamas prezidentūras laika. Vienīgi atšķiras stils, kādā tas tiek pasniegts,”
atzīmē Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis.
“Vai šajā brīdī būtu laiks panikai? Noteikti, nē. Bet būtu īstais laiks visām Eiropas valstīm, tām, kuras stāv uz stingriem demokrātijas pamatiem, pašām uzņemties lielāku atbildību,”
mudina LU profesore Žaneta Ozoliņa.
Tramps ļoti strauji dzen uz priekšu sarunas par mieru Ukrainā, turklāt jau pašā startā izdabājot Krievijai. ASV kopā ar Krieviju balsoja pret ANO rezolūciju, ko vēl nesen nevarēja pat iedomāties. Abas valstis sēdušās pie sarunu galda bez Eiropas un, pats galvenais, bez Ukrainas. Tramps pat nosaucis Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, nevis Vladimiru Putinu par diktatoru un vainojis ukraiņus kara sākšanā.
“To varēja nokārtot ļoti viegli. Puscepts sarunvedējs, varēja šo nokārtot jau vairākus gadus atpakaļ. Bez lieliem teritorijas zaudējumiem, ar ļoti mazu teritoriju, bez dzīvības zaudējumiem. Un bez pilsētu zaudēšanas. Lieliskie zelta kupoli, kas ir sadragāti, tos nevar aizstāt,” vienā no uzstāšanās reizēm šomēnes iesāka Tramps un turpināja: “Šodien man jādzird: "Ai, mēs neesam uzaicināti." Kur jūs bijāt trīs gadus? Jums to nevajadzēja sākt. Jūs varējāt vienoties."
Trampa asie izteikumi par Zelenski pieklusa pirms līguma parakstīšanas par Ukrainas derīgo izrakteņu ieguvi. Zelenskis darījumam piekrita, kad ASV svītroja prasību par dabas resursu nodrošināšanu 500 miljardu dolāru vērtībā. Taču Trampa nepatika pret Zelenski atkal izlauzās uz āru abu tikšanās laikā Vašingtonā.
Televīzijas kameru priekšā Tramps pārmeta Zelenskim, ka viņš riskē ar Trešo pasaules karu, un ļoti necienīgi izturas pret ASV, savukārt viceprezidents Venss iejaucās ar kritiku, ka Zelenskis neesot bijis gana pateicīgs.
Zelenskim lika pamest Balto namu, un vienošanos par Ukrainas derīgo izrakteņu ieguvi neparakstīja.
Vēlāk Tramps iznāca pie žurnālistiem, un skaidroja, ka nevar ļaut Zelenskim turpināt karot ar ASV pie sāniem:
“Vai nu mēs to [karu] izbeigsim, vai arī ļausim viņam karot. Ja viņš karos, tas labi nebeigsies. Bez mums viņš nevinnēs.”
Savukārt Zelenskis intervijā Fox News atzina, ka bez ASV atbalsta karot būtu grūti, bet ukraiņi nevarot nodot savas vērtības un brīvību.
Trampa izteikumi un straujā rīcība vairāk liecina, ka viņam ne tik daudz interesē ilgstošs miers Ukrainā, cik divpusējo attiecību atjaunošana ar Krieviju.
“Domāju, ka galvenais mērķis, atbilstoši kopējai ASV stratēģijai, ir tikt vaļā no šī konflikta, jo mums ir jākoncentrējas uz Ķīnu. Te ir dažas ciniskas balsis Vašingtonā, kas saka, ka vienošanās par kara izbeigšanu būtu Nobela miera prēmijas vērtē. Nesaku, ka šis ir galvenais mērķis. Bet ja nopietni, tad tā ir vienošanās, lai karu izbeigtu, bet nav skaidrs, vai Trampa administrācija izprot visus zemūdens akmeņus un grūtības,”
secina Frīdriha Eberta fonda ASV un Kanādas biroja pārstāvis Reinhards Krums.
“Šobrīd ASV sevi nostāda tajās pašās pozīcijās, kur stāv Putins, kur stāv Lukašenko, kur stāv Sji. Viņam [Trampam] nav tiks svarīgi būt vienam tam pasaules noteicējam, bet viņam gribas būt ļoti tādā skaļu, autoritāru līderu pulciņā. (..) Šis te darījums starp ASV un Ukrainu arī, kā reiz, ir rādītājs šai te ļoti uz ekonomiskām interesēm balstītu ārpolitiku, kur priekšroka tiks dota izdevīgumam un peļņai, nevis ilgtermiņa partnerībai,” teic Ozoliņa.
ASV atkāpšanās no savas stingrās nostājas Krievijas medijos tiek uztvert akā liels Kremļa panākums. Cepurītis atgādina, ka Krievija vairāk respektē spēka pieeju, tādēļ ASV nostājas maiņu Maskavā uztvers kā sasniegumu.
Pēc straujajiem pavērsieniem zināmu līderību rūpēs par Eiropas drošību uzņēmušies Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš vizītes laikā Vašingtonā nekautrējās labot Trampa nepatiesos izteikumus, un arī Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Abi šonedēļ Baltajā namā centās panākt ASV aizmuguri Eiropas miera uzturētāju spēkiem Ukrainā. Pagaidām gan vienošanās par ASV drošības garantijām Ukrainai nav panākta.
“Tramps redz Eiropas Savienību kā sāncensi. Viņš domā, ka Eiropas Savienība izturas pret ASV netaisnīgi, galvenokārt tirdzniecībā. Domāju, ka Tramps grib padarīt attiecības ar Eiropas Savienības valstīm divpusējas. Citiem vārdiem, runāt ar Franciju vienu pašu, runāt ar Vāciju vienu pašu, runāt ar Poliju vienu pašu, iespējams, runāt ar Latviju vienu pašu, izvairoties no Eiropas Savienības,”
pauž Krums.
Kāda tad būtu pareizā pieeja ASV prezidentam Trampam: glaimot, kritizēt vai sēdēt klusu?
“Nē, jums nemaz nevajag būt klusiem, bet nevajag iekrist slazdā, lai panāktu divpusējas sarunas ar ASV un iegūtu labāku iznākumu nekā citām valstīm. Es domāju, ka tas nestrādās. Vislabākais būtu to darīt kopā Eiropas Savienībai, bet, protams, būtu loģiski arī uzturēt sarunas ar Trampa administrāciju, lai skaidri pateiktu, ka Ukrainas risinājums atstās ietekmi uz Baltijas valstīm un Poliju,” atzīmē Frīdriha Eberta fonda pārstāvis.
“Ja apdraud mūsu drošību, tad šādos gadījumos mēs nevaram neklusēt, bet citos gadījumos varbūt tāda nosvērtāka, klusāka pieeja, vairāk skaidrojot, dažos gadījumos varbūt norādot uz kaut kādām kļūdām, būtu tas Latvijas vai Baltijas ceļš,” uzskata Cepurītis.
Trampa un Zelenska tikšanās laikā ASV prezidentam tika uzdots jautājumus, vai ASV turpinās atbalstīt NATO spēkus alianses austrumu flangā. Tramps, atbildot par Baltijas valstīm, uz brīdi kļuva domīgs, bet tad solīja palīdzēt. Gan Latvijas valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, gan Ministru prezidente Evika Siliņa brīvdienās izteikušies, ka NATO 5.panta aizsardzību nav pamats apšaubīt.