/nginx/o/2025/03/03/16693432t1h94c0.jpg)
/nginx/o/2025/02/21/16672249t1hbc33.jpg)
Agrāk Rīga bija viens no lielākajiem rūpniecības centriem PSRS. Šeit ražoja elektrovilcienus, sadzīves tehniku, militāro aprīkojumu un pat datorus. Rūpnīcu noriets aiz sevis atstāja mikrorajonus, kuros dominē krievvalodīgie, kā arī daļai sabiedrības racionāli neizskaidrojamu nostaļģiju. Kā šī padomju industrializācija izmainīja Latvijas demogrāfiju? Vai tā bija mērķtiecīga rusifikācijas politika? Un vai tiešām padomju rūpnīcas bija stabilitātes garants? To skaidro TVNET+.
Jaunajiem un aktīvā paplašināšanās procesā esošajiem uzņēmumiem bija nepieciešami tūkstošiem strādnieku un speciālistu. 1950.-60. gados daudzi latvieši pārcēlās no laukiem uz pilsētām un galvaspilsētu, taču ar to bija par maz. Un tad padomju varas pārstāvji organizēja masveida darbaspēka pārcelšanu no citām republikām - pirmām kārtām no Krievijas PSR, kā arī no Ukrainas, Baltkrievijas u.c.
Jau līdz 1959. gadam krievu un krievvalodīgo cilvēku skaits, kuri šeit apmetās uz dzīvi darba vajadzībām, ievērojami pieauga - krievi veidoja 26,6 % no Latvijas iedzīvotājiem (salīdzinot ar 10 % pirms kara, tas ir, pirms neatkarības zaudēšanas). Tajā pašā pašā laikā Rīgā līdz 1959. gadam latviešu iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 44,5 %, kļūstot par minoritāti.