Nesavtīgas rūpes par tuvajiem: Latvijā tiks veikta neformālo aprūpētāju vajadzību izpēte

Katrs rīts Ingai sākas ar ierastu rutīnu – viņa palīdz mammai mazgāties, apģērbties, paēst, lietot medikamentus un veikt vingrinājumus muskuļu stiprināšanai. Pēc insulta mamma ir zaudējusi spēju patstāvīgi pārvietoties un veikt ikdienas darbus, tāpēc Inga ir kļuvusi par viņas atbalstu visās dzīves situācijās. Arī naktīs viņa bieži mostas, lai pārliecinātos, ka mamma jūtas labi.

"Kad rūpes par kādu kļūst par ikdienu, neviens nejautā, vai esi tam gatavs – vienkārši dari, jo citas iespējas nav.

Sākumā bija šoks un neziņa, pat neiedomājos, ka varētu kādam lūgt atbalstu. Man šķita, ka ar visu jātiek galā pašai.

Tikai ar sociālā dienesta atbalstu sāku saprast, kā sakārtot mammas aprūpi un kādu palīdzību varu saņemt," stāsta Inga.

Kas ir “neformālie aprūpētāji”?

Latvijā ik dienu daudzi cilvēki brīvprātīgi velta savu laiku, pūles un mīlestību, lai palīdzētu vecākiem, bērniem vai citiem ģimenes locekļiem un tuviem cilvēkiem, kuriem nepieciešamas īpašas rūpes. Šos cilvēkus dēvē par neformālajiem aprūpētājiem. Viņi gatavo ēdienu, uzkopj māju, nodrošina tuvinieka personīgo higiēnu, sniedz emocionālu atbalstu, seko līdzi medikamentu lietošanai, kā arī veic ikdienas aprūpes procedūras (piemēram, stomas maisiņa nomaiņu, brūču aprūpi).

Par neformālo aprūpētāju var kļūt mamma, kurai piedzimis bērns ar smagu invaliditāti un kura pamet algoto darbu, lai pilnībā veltītu savu laiku viņa aprūpei. Sieva, kura pēc vīram diagnosticētas multiplās sklerozes pakāpeniski kļūst par viņa atbalstu – palīdz pārvietoties, rūpējas par ikdienu un emocionālo līdzsvaru. Tāpat nereti pieaugušie bērni kļūst par savu vecāku aprūpētājiem, kad pēc slimības vai līdz ar novecošanos viņiem nepieciešams pastāvīgs atbalsts, lai turpinātu dzīvi mājās – vietā, kur jūtas droši, pazīstami un piederīgi.

Uzsākot aprūpi, viens no lielākajiem izaicinājumiem neformālajam aprūpētājam ir iegūt informāciju par to, kas aprūpējamajam ir nepieciešams, spēja orientēties pieejamajā pakalpojumu klāstā, kā arī apgūt pilnīgi jaunas zināšanas un prasmes.

Brīvprātīgais un nesavtīgais aprūpes darbs bieži rada izaicinājumus, kā sabalansēt aprūpi ar savām personīgajām vajadzībām.

Atbalsts ir, taču daudzi par to nezina

Cilvēks, kurš negaidīti kļūst par aprūpētāju, nereti paliek viens ar daudzām neskaidrībām – kur meklēt palīdzību, ar ko sākt? Lai gan Latvijā joprojām nav vienotas atbalsta sistēmas neformālajiem aprūpētājiem, ir vairāki resursi un pakalpojumi, kas var palīdzēt.

Ja tuviniekam nepieciešama aprūpe ilgtermiņā, svarīgi noskaidrot pieejamos atbalsta veidus. Vispirms ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu, lai pārrunātu ārstēšanas un aprūpes iespējas. Ja slimība ir smaga, iespējams saņemt nosūtījumu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju invaliditātes noteikšanai, kas dod iespēju pieteikties valsts atbalstam, piemēram, invaliditātes pensijai, īpašās kopšanas pabalstam. Pacientiem ar hroniskām slimībām un pārvietošanās grūtībām visos novados līdz 30 dienām ir pieejama valsts apmaksāta veselības aprūpe mājās, kā arī rehabilitācija pie noteiktām saslimšanām (piemēram, pacientiem pēc insulta).

Tāpat atbalstu sniedz arī pašvaldības, piedāvājot aprūpi mājās, atelpas brīdi aprūpētājiem (līdz 30 diennaktīm gadā), mājokļa pielāgošanu, specializēto transportu un cita veida atbalstu. Pieejamo pakalpojumu klāsts un nosacījumi pašvaldībās var atšķirties, tāpēc ieteicams sazināties ar savas pašvaldības sociālo dienestu, lai noskaidrotu, kādu palīdzību iespējams saņemt.

Neformālais aprūpētājs var kļūt par asistentu savam tuviniekam, palīdzot ikdienas gaitās ārpus mājām – pavadot uz ārstniecības procedūrām, vizītēm pie speciālistiem vai citiem iestāžu apmeklējumiem. Par sniegto atbalstu iespējams saņemt atlīdzību, kā arī pieprasīt kompensāciju par transporta izdevumiem. Tāpat pastāv iespēja kļūt par oficiālu aprūpētāju, noslēdzot līgumu ar sociālo dienestu vai pakalpojumu sniedzēju, kas nodrošina ne tikai atalgojumu, bet arī sociālās iemaksas un pensijas uzkrājumu.

Lai gan rūpes par tuvinieku bieži vien tiek uzskatītas par pašsaprotamu pienākumu, tās prasa lielu fizisko un emocionālo resursu ieguldījumu.

Ilgstoša slodze var novest pie izdegšanas, veselības problēmām un hroniska stresa, bet sociālā izolācija liedz iespēju atpūsties un veltīt laiku sev.

Tas būtiski palielina trauksmes un depresijas risku. Lai gan pašvaldības, nevalstiskās un reliģiskās organizācijas piedāvā atbalsta grupas, psiholoģisko un garīgo palīdzību, šie resursi joprojām ir sadrumstaloti un daudzus aprūpētājus nesasniedz.

Solis uz priekšu situācijas sakārtošanai

Labklājības ministrija atzīst, ka Latvijā šobrīd nav vienotas neformālo aprūpētāju atbalsta sistēmas.

Lai izstrādātu mērķētus priekšlikumus un nodrošinātu nepieciešamo atbalstu, vispirms jāizprot esošā situācija un aprūpētāju vajadzības.

Tāpēc ministrija veic pētījumu* par neformālo aprūpētāju situāciju Latvijā, kas kalpos par pamatu turpmāko atbalsta risinājumu izstrādei.

Labklājības ministrija un pētījuma autori aicina iedzīvotājus, kuri tiks uzrunāti aptaujā, atsaukties un dalīties ar informāciju par ikdienas aprūpes izaicinājumiem un nepieciešamo atbalstu.

*Pētījums par neformālo aprūpētāju situāciju Latvijā tiek veikts ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3/1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.