:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/03/07/16701053t1hcc60.jpg)
Klāt 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Kamēr nu jau liela daļa no mums šo dienu uztver kā dienu, kad tiek runāts par sieviešu tiesībām un godināti sieviešu sasniegumi amatos un procesos, kuros pirms simts gadiem sievietes klātbūtne būtu prātam neaptverama, aizvien daudzi iestrēguši padomijā, sievietes ar sarkanām rozēm un šņabja pudeli godinot par sasniegumiem pie plīts. Divas pasaules, bet to abu centrā – sieviete. Divas pasaules, bet galvenais – cieņa.
Ik gadu 8. martā pie ziedu tirgotavām pulcējas kā jauni, tā seni kungi, lai mīļotajai, kolēģei, māsai vai mammai sagādātu krāšņākos ziedus. Vieni saka – paldies, ka esi, kur jau nu mēs bez sievietēm. Citi tikmēr – pēdējo simts gadu laikā sieviete no pavarda gūsteknes pārvērtusies par pilntiesīgu konkurenti vīrietim it visā, izņemot varbūt svarcelšanu un zemledus makšķerēšanu. Vēl citi – rau, še, tev puķes, godam nopelnītas! Bet man, lūk, šņabulītis par to, ka es tev puķes atnesu. Tad vēl pavisam citi – piedod, aizmirsu, esmu pelnījis nāvi.