Video ⟩ Kur beidzas vārda brīvība? Jurists par robežām un atbildību sociālajos medijos

"Vārda brīvība ir viens no stūrakmeņiem brīvā pasaulē, brīvā valstī," skaidro Liepa."Lai pateiktu, kas tad ir tas, kur mēs pietuvojamies tai robežai, mums ir jādomā par citām svarīgām vērtībām valstī. Un, proti, tā ir cilvēka cieņa. Tā ir spēja sadzīvot kopā ar sev nepazīstamo, nesaprotamo, svešo, un, protams, sadzīvot arī ar pretēju viedokli.''

Tāpat vārda brīvība beidzas tur, kur sākas indivīda tiesības uz privātumu un personiskās dzīves neaizskaramību. Liepa norāda, ka nevar tikt attaisnota situācija, kurā kāds bez pamata izpauž cita cilvēka privātās dzīves detaļas, jo šādā gadījumā vārda brīvība nonāk pretrunā ar tiesībām uz personisko autonomiju. 

Līdzīgi arī valsts drošība un sabiedrības saliedētība nosaka vārda brīvības robežas. Liepa skaidro, ka brīvība neattaisno viedokļus, kas apzināti šķeļ sabiedrību vai grauj valsts stabilitāti. "Vārda brīvība apstājas tur, kur mēs runājam par lietām, kas ir eksistenciāli nozīmīgas valstij: valsts aizsardzība, valsts drošība un sabiedrības saliedētība," viņš norāda.

''Tas nenozīmē, ka jābūt kā diktatūrā, tātad ar vienu vadoni saliedētai sabiedrībai. Bet paust viedokļus, kas ir apzināti mērķēti uz sabiedrības šķelšanu vai kaut kādas grupas atstumšanu, arī noteikti nebūtu vārda brīvības ietvaros.'' 

Tomēr jurists norāda, ka šajā vārda brīvības robeža kļūst netverama, jo nevienam cilvēkam nedrīkst atņemt viņa tiesības uz viedokli. Lai precīzi noteiktu, kur beidzas vārda brīvība un sākas naida runa, Liepa saka, ka viedoklim ir jābūt faktoloģiski pamatotam. Ja pamatots tas neesot, ''viedokļa paudējam ir jābūt gatavam to aizstāvēt,'' norāda jurists.

Liepa norāda, ka vārda brīvības pārkāpumi sociālajos medijos Latvijā izpaužas dažādos veidos, un tos var sadalīt divās lielās grupās. Pirmā saistīta ar atbildīgiem medijiem, kuriem ir redakcionālā politika un profesionāla pieeja satura izvērtēšanā. Šādos gadījumos pārkāpumi ir reti, jo žurnālisti un redakcijas apzināti izvērtē saturu. Brīžiem, kā min jurists, mediji  ''apzināti pārbauda vārda brīvības robežas'', radot provokatīvus raidījumus, lai rosinātu sabiedrību domāt un veidot savu viedokli.

''Tas nav slikti, jo notiek apzināti, mērķtiecīgi ar domu likt mums kritiski kaut ko vērtēt. Mediji vai žurnālisti apzinās, ka cilvēki teiks ‘’Pagaidi, vai tiešām tā var būt?’’

Savukārt otra kategorija attiecas uz publisko saziņu internetā, kur jebkurš var kļūt par satura veidotāju – šeit ietilpst podkāsti, blogi un, jo īpaši, komentāru sadaļas. Liepa norāda, ka anonīmo komentāru kultūra ir radījusi vidi, kurā cilvēki uzvedas daudz agresīvāk nekā reālajā dzīvē. Viņš to salīdzina ar uzvedību satiksmē, kur cilvēks ''var atļauties darīt visu, piemēram, lietus laikā, apšļakstīt velobraucējus vai satiksmē, vai arī komentāros rakstīt un runāt tā, kā viņš nekad nedarītu, sēžot kopā ar šo cilvēku''.

Lai gan sociālo mediju vides anonimitāte bieži vien veicina agresīvus un aizskarošus izteikumus, ir svarīgi saprast, kā rīkoties šādos gadījumos. Liepa uzsver, ka, saskaroties ar pārkāpumiem – vai tie būtu nepatiesu ziņu izplatīšana, naida runa vai cieņas aizskaršana –, būtiski ir ziņot par tiem attiecīgajām platformām vai tiesībargājošām iestādēm.