:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)
Bija vējaina, silta 2024. gada 9. maija diena. Rahmirs Ardžajevs jau pulksten 16 bija pabeidzis savu darbadienu, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām. Jaunu un vecu galvu frizēšana ir visoperatīvākais veids, kā iegūt svaigāko informāciju pilsētā, tāpēc viņš labāk par tiesībsargājošajiem dienestiem zināja, ka diena, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēta, svinot Padomju Savienības uzvaru Lielajā Tēvijas karā, Latvijā bijusi mierīga, ja neskaita dažus vēsturēs annālēs "iesprūdušus" indivīdus, kas bija mēģinājuši spridzināt petardes un nest ziedus uz nojauktiem pieminekļiem.
Arī vietējā rajonā Grīziņkalnā bija redzams viens otrs “svinētājs”, kuram gluži vienalga, ko svinēt. Stīvām kājām, turēdamies pie māju stūriem viņi bariņos gausi čaloja, līdz ar grādīgā smārdu dziļi ievilkdami plaušās pavasara gaisu.