Satversmei atbilst regulējums, kas nosaka noziedzīgi iegūtas mantas izcelsmes pierādīšanu

Lieta tika ierosināta pēc vairāku privātpersonu iesnieguma. Ar tiesas lēmumu līdzekļi, kas atradās viņu bankas kontos, atzīti par noziedzīgi iegūtiem un konfiscēti valsts labā.

Viņu ieskatā likumdevējs neesot noteicis pietiekamas procesuālo tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, lai persona varētu aizstāvēties pret mantas noziedzīgas izcelsmes prezumpciju. Tādējādi tiekot pārkāpts Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertais pušu līdztiesības princips.

Tāpat pieteikumā norādīts, ka ar apstrīdētajām normām esot aizskarts arī nevainīguma prezumpcijas kodols un pierādīšanas būtība kriminālprocesā. Proti, apstrīdētās normas pieļaujot to, ka personai, kas likumā noteiktā kārtībā vēl nav atzīta par vainīgu kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, prezumētas saistības ar šādu noziedzīgu nodarījumu dēļ tiek atņemta viņas manta. Tādējādi apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes 92.panta otrajā teikumā nostiprināto nevainīguma prezumpciju.

Viņi lūdza tiesu izvērtēt Kriminālprocesa likuma 124.panta sestās daļas, 125.panta trešās daļas un 126.panta 3.1 daļas atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam un otrajam teikumam.

Kriminālprocesa likuma 124.panta sestā daļa nosaka, ka Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 125.panta trešajai daļai uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 126.panta 3.1 daļa nosaka, ka, ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.

Satversmes 92.panta pirmais un otrais teikums nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētais regulējums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta, proti, izņemta no civiltiesiskās apgrozības, ST vērtēja, vai ar mantu saistītajai personai šādā procesā var tikt uzlikts pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, kā arī to, vai personai, vērtējot procesu kopumā, ir nodrošinātas procesuālas garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.

Tiesa secināja, ka apstrīdētais regulējums nepārnes pierādīšanas pienākumu tikai uz personu, kas saistīta ar mantu. Tas paredz procesa virzītājam un ar mantu saistītajai personai dalītu mantas izcelsmes pierādīšanas pienākumu. Proti, pierādījumi, kas pamato pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jāsniedz procesa virzītājam, savukārt pierādījumi par mantas likumīgu izcelsmi - ar mantu saistītajai personai. ST atzina, ka šādos apstākļos ar mantu saistītajai personai var uzlikt pienākumu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.

ST pārbaudīja, vai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ar mantu saistītajai personai, vērtējot procesu kopumā, ir nodrošinātas procesuālas garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi. Tiesa atzina, ka mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanā ir pieļaujams pierādīšanas standarts "iespējamības pārsvars" un tas pats par sevi nepiešķir būtiskas priekšrocības procesa virzītājam. Ar mantu saistītajai personai ir tiesības iepazīties ar pierādījumiem, kas pamato procesa virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi.

Tāpat tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums pieļauj to, ka saikne starp mantu un noziedzīgu nodarījumu var tikt pierādīta, gan konstatējot attiecīgās mantas saistību ar konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, gan pamatojoties uz netiešiem pierādījumiem. ST uzsvēra, ka tiesai no procesa virzītāja iesniegtajiem pierādījumiem jāgūst pārliecība par to, ka manta, visticamāk, ir gūta no noziedzīga nodarījuma. Tādējādi tiek novērsta jebkāda patvaļa konfiskācijas procesā.

Tāpat apstrīdētais regulējums nodrošina ar mantu saistītajai personai samērīgu termiņu, kurā tā var iesniegt pierādījumus par mantas izcelsmes likumību. Apstrīdētais regulējums neparedz iesniedzamo pierādījumu formas un satura prasības. Kādi pierādījumi tiek iesniegti, tas atkarīgs no pašas ar mantu saistītās personas, un tai netiek atņemtas tiesības iesniegt pierādījumus pēc būtības. Tas, ka apstrīdētajā regulējumā nav ierobežots laikposms, par kādu ar mantu saistītajai personai var nākties iesniegt pierādījumus, pats par sevi neatņem personai tiesības iesniegt pierādījumus pēc būtības.

ST uzsvēra, ka tiesai, kas izskata materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, ir jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana un tostarp jāpārliecinās arī par to, ka ar mantu saistītajai personai uzliktais pierādīšanas pienākums katrā konkrētajā gadījumā nav nesamērīgs. Ar mantu saistītajai personai ir nodrošinātas iespējas piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pašai vai ar pārstāvi, tostarp piedalīties tiesas sēdē, kurā ar mantu saistītajai personai un procesa virzītājam ir nodrošinātas vienādas tiesības.

Tāpat šai personai ir tiesības pārsūdzēt pilsētas tiesas lēmumu, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, apgabaltiesā, kas vēlreiz pēc būtības izskata materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu. Tādējādi tai ir nodrošinātas pienācīgas procesuālās garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.

Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētais regulējums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta, un atbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.

ST tiesnese Jautrīte Briede preses konferencē pēc sprieduma pasludināšanas uzsvēra, ka spriedumā tiesa norādīja, ka nevainīguma prezumpcija kriminālprocesā ar mantas legalizāciju ir jāievēro, bet konkrētajā gadījumā tas netika vērtēts šādā aspektā, jo tiesa vērtēja lietu tikai attiecībā uz mantu, bet neskatīja procesu, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Tiesnesis Jānis Neimanis norādīja, ka spriedumā minēts, ka procesa virzītājam ir jāpamato un jāpierāda savs pieņēmums, ka mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.