Latvijas ieskatā, tā kā grozītās zvejas kontroles regulas prasību mērķis ir nevis īpaši aizsargāt vai saglabāt neregulētas sugas, bet saglabāt zvejā regulētās sugas ilgtspējīgā stāvoklī,
datiem par neregulētām sugām nevajadzētu kļūt par iemeslu pārkāpumam, ja to daudzumu lielā apjomā no kopējās nozvejas jūrā un uz kuģa nevar aplēst pietiekami precīzi,
ņemot vērā jauno nozvejas atļauto pielaides robežu.
Latvijas pozīcija paredz, ka liels kļūdu risks šādos apstākļos un vēlāks pārkāpumu konstatējums nav pamatots un samērīgs ar zvejā regulēto sugu aizsardzības vajadzībām. Tāpat visu nelielu zivju sugu piezvejas apjomu, kas parādās Latvijas zvejnieku nozvejā, ir ļoti grūti vizuāli novērtēt kopējās nozvejas lielajā apjomā.
Latvija uzskata, ja EK šo problēmu neatrisinās, tā būtiski ietekmēs mazo pelaģisko zivju sugu zvejas nozari Latvijā, padarot gandrīz visus zvejniekus par potenciāliem pārkāpējiem, lai gan pārkāpums nav izdarīts apzināti. Zvejas kuģu kapteiņi vienkārši var kļūdīties vai nespēt pietiekami precīzi novērtēt piezvejas daudzumu dažādu maza apjoma neregulētu sugu nozvejai kopējā regulēto sugu - reņģu un brētliņu lielajā nozvejas apjomā.
Tāpēc Latvija un Lietuva aicina EK iesniegt tiesību akta priekšlikumu esošās zvejas kontroles regulas nosacījumu grozījumiem, lai atrisinātu nozvejas atļautās pielaides robežas problēmu, kā arī izvērtēt regulas pielikuma kritērijus smaga pārkāpuma noteikšanai un noteikt, ka pārkāpumi, kas attiecas uz neregulētajām sugām, nav atzīstami par smagiem pārkāpumiem.
Ministrijā norāda, ka Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomē galvenokārt plānots runāt par EK paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropas Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai, kā arī Reģionu komitejai - "Lauksaimniecība un pārtika - kādām tām būt? Pievilcīga ES lauksaimniecības un pārtikas nozare, kas kopīgi veidojama nākamo paaudžu labā"".
Paziņojums ir konceptuāls EK redzējums par to, kādai turpmāk būtu jābūt ES lauksaimniecības un pārtikas politikai, un tajā izklāstīts, kā Eiropas lauksaimniecības un pārtikas sistēmai jāattīstās līdz un pēc 2040.gada, kā arī ir iezīmēts, ko vajadzētu darīt, lai panāktu, ka visas rīcībpolitikas darbojas kopā un ir pielāgotas jaunajai realitātei.