Noskaties ⟩ Līdz ar novadu reformu solītie ceļu remonti līdz galam tā arī nav paveikti

Pavasara saule un nesenā greiderēšana vietējās nozīmes ceļam no Rožupes līdz Rimicāniem, starp Līvāniem un Preiļiem liek izskatīties mazliet labākam nekā tas ir patiesībā. To nevar izbraukt vairākus mēnešus gadā un tas ir bīstams vasarā. Šis ir ceļš arī uz Kristapa Ancāna mājām un vecāku bioloģisko saimniecību, kas ir starp trīsdesmit lielākajām Latvijā. Ceļu bieži vien nevar izbraukt pat ar pilnpiedziņas auto.

“Mēs kā visi maksājam ceļu nodokli, tikai mēs maksājam par dzīvošanu rezervātā. Jo tā tas ir vairākas reizes [gadā], atkarībā no nokrišņiem. Mēs nevaram iebraukt savā teritorijā, es nevaru nokļūt līdz mājām. Pirmām kārtām tā ir iedzīvotāju nodrošināšana nokļūt līdz savām mājām, līdz savam īpašumam, ko novads pašlaik nevar nodrošināt. Otrs, protams, ir šī te pārsteigumu sērija ar tonnāžas ierobežojumu, kad no rīta pamostoties, tu nezini, vai ir uzlikta zīme par to, ka nedrīkst kravas automašīnas doties pa šo ceļu?” saka Ancāns.

“Latvijas Valsts ceļi” regulāri liek zīmes par 10 tonnu svara ierobežojumu. Uzminēt, cik ilgi rudens, pavasara vai nu jau arī ziemas šķīdonī ceļš būs slēgts smagajām mašīnām, ir viena no šejienes uzņēmējdarbības niansēm.

Rožkalnu pagasta saimniecībā “Šņepstu Jaunāres”, kas nodarbojas ar kokapstrādi un kur strādā vairāki desmiti cilvēku, stāsta, ka jau sākto paplašināšanos un jaunās līnijas pabeigšanu nobremzējusi tieši neziņa par to, vai ceļa stāvoklis un ierobežojumi ļaus piegādāt kokmateriālus vajadzīgajā apmērā. Bet saimniecībā “Kārkliņi” ar gandrīz 100 slaucamām govīm sabrukušais ceļš kavējis ne vien jaunās fermas izbūvi, bet arī tās apgādi ikdienā. “Lielākā problēma, ko sagādā, ir tas, ka mums viena otra firma atsakās rudenī braukt iekšā, jo ceļš ir sliktā stāvoklī un viņi paziņo, ka viņi paši preci nevedīs. Mums ir jāmeklē citas firmas, kuru šoferi ir ar mieru braukt, un līdz ar to mēs nevaram izvēlēties lētāku, labāku produkciju,” stāsta zemnieks Aldis Upenieks.

“Šajā ceļa posmā atrodas aptuveni 40 zemnieku saimniecības, kokapstrādes uzņēmumi, dažādas veida mājražošana un citi pakalpojumi, un šīs vēstules lielākoties atpakaļ nāk par to, ka mēs esam nomale un šajā nomalē nav nedz iedzīvotāju vai pietiekamu cilvēku plūsmas. Bet tajā pašā laikā mēs nesaprotam, kādā veidā tad mēs esam nekas,” saka Ancāns.

Vēstules par to, ka ceļš jūk laukā, rakstītas jau desmit gadu garumā. Lai parādītu, cik dzīva ir apkaime, pērn pie katras ceļa nobrauktuves viņi izlika tik Latvijas karogu, cik ģimeņu tur dzīvo.

Ceļa posms septiņu kilometru garumā no Rožupes līdz Augšmuktiem bija iekļauts investīciju programmā, ko Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izveidoja novadu reformas kontekstā. Bija skaidrs, ka vienkārši uzlabojumi te neko nerisinās, tādēļ izstrādāja pārbūves projektu. Bet šādam remontam vajadzētu vairāk nekā septiņus miljonus eiro. Tagad izrādījies - projekts ir, bet naudas vairs nav.

“Tas, kas bija šajā periodā piešķirts finansējums, jau ir izlietots vai paredzēts izlietot, bet šobrīd mēs pieļaujam, ka būs iespējamas arī nelielas finansējuma pārdales, kur ir kādas neizpildes, un mūsu ministrija uzstās uz to, lai šīs pārdales vispirmām kārtām aizietu uz šo programmu, kas ir atvērta ceļiem. Man grūti pateikt, cik tas finansējums būs liels, bet mēs ļoti ceram, ka nu kāds apjoms būs un vēl kādus vismaz pāris ceļus būs iespējams vēl papildus rekonstruēt tiem, kas šobrīd ir plānoti vai izdarīti,” saka viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa (JV).

Ar pamatojumu “novadu reforma” plānoja investīcijas vietējo un reģionālo ceļu uzlabošanai kopumā tūkstoš kilometru garumā. Praktisko pusi uzticēja Satiksmes ministrijai. Mērķiem atvēlētie 300 miljoni no budžeta un Atjaunošanas fonda naudas iztērēti, taču vēl palikuši neizremontēti 198 kilometri ceļa. Aprēķināts, ka tam trūkst 111 miljonu eiro.

Aprakstītais ceļš nav arī starp tiem, ko valsts būtu piedāvājusi pārņemt pašvaldībām, turklāt tās to tik sliktā stāvoklī nebūtu arī gatavas ņemt. Par bezcerīgo situāciju informēts arī Valsts prezidents, kad viņš pērn rudenī apmeklēja Līvānu novadu.

“Es esmu atdūries pret sienu un šeit nav meklējams risinājums pie manis. Es jau iepriekš teicu - arī pie “Latvijas Valsts ceļiem” nav meklējams. Meklējams ir Saeimā, politiski būtībā, kam tad piešķirti tie līdzekļi un kā sadalīti, un kāpēc šī programma tika izņemta,” saka Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods (LA).

Savukārt Preiļu novada domes priekšsēdētājs Ārijs Vucāns (“Apvienība Iedzīvotāji”) saka: “Šobrīd, iezīmējot jaunā perioda prioritātes, tiešām gan tiešā sarunā šeit, Preiļu novadā ar VARAM ministri Bērziņas kundzi, gan ar visiem kolēģiem, norādām vēlreiz, ka drošākais un ilgtspējīgākais ieguldīšanas veids kopumā reģionālajā attīstībā tomēr būtu ceļu infrastruktūras sakārtošana.”

Sabrukušajam ceļam nav naudas nevienā kabatā. Tas neatbilstot arī prioritātēm autoceļu stratēģijā, kur viens no mērķiem pēc novadu reformas ir savienot katru administratīvo centru – ciemu, pilsētiņu vai pagastu ar melnā seguma ceļu ar jaunizveidoto novada centru. Latvijā ir 74 šādi pagasti, kas ar šādu segumu vēl nav savienoti - kopumā 265 kilometri ceļa, kam nepieciešami 60 miljoni eiro.

Abos dokumentos ceļi atlasīti pēc atšķirīgiem kritērijiem un plāni tikai daļēji sakrīt. “Īsti jau Satiksmes ministrijas autoceļu politika ar to VARAM uzstādījumu negāja kopā. Tur bija citi kritēriji, tāpēc arī tik grūti saskaņojās un tāpēc arī pakārtoti pa starpu bija pašvaldības un reģioni,” norāda Latvijas pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš.

Izvēli, kuru ceļu remontēt, Satiksmes ministrijā salīdzina ar kara medicīnas izvēlēm – pārbūvēt dažus kilometrus ļoti slikta ceļa vai glābt tos, kas vēl ir apmierinošā stāvoklī. Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns atzīst, ka vietējās nozīmes valsts ceļu vajadzībām būtu nepieciešami vismaz 50 miljoni eiro gadā, un vienu gadu tik patiešām tikuši piešķirti. Bet šajā gadā naudas tiem ir uz pusi mazāk – 25 miljoni.

“Ja jums ir vienādi slikts, ir vienāda intensitāte un jums joprojām naudas nepietiek, tad jāizvēlas, kuru, un tad laikam to, kur būs tā pagasta savienojamība, nevis kur nav pagasts savienojumi,” norāda Vectirāns. Uz jautājumu, vai minētajam ceļam tuvākajā laikā uzlabojumu nebūs, viņš atbild: “Es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, jo šobrīd ir nākamā gada budžeta sastādīšanas stadijā. Iespējams, tas būs diezgan smags budžets.”

Nākotnē paredzēts, ka pašvaldību pārstāvji varēs vairāk ietekmēt remontējamo ceļa posmu izvēli, piemēram, pamatojot ar to, ka noteiktā vietā attīstījusies komercija vai pieejami pakalpojumi.

“Pēdējās divas dienas esmu pavadījis Pasaules bankas un Eiropas Komisijas forumā. Lietuviešu kolēģi un igauņi dalījās ar pieredzi funkcionālo zonu izveidošanā, kad ir kopīgas problēmas blakus novadiem un tad tās tiek kopīgi risinātas. Jā, skatoties uz visu šo situāciju, liekas, ka mēs mēģinām attīstīt un balstīt biznesu un attīstīt jaunas kompānijas, ir dažādas programmas Latgalē. Esmu sazinājies ar Latgales plānošanas reģionu, skatoties, kādā veidā lietas var attīstīties, bet mēs sapratām, ka šādas infrastruktūras trūkuma dēļ valsts var pazaudēt ļoti daudz [esoša] biznesa, un šis bizness nav niecīgs,” uzsver Ancāns.