/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/04/01/16749097t1h04b4.jpg)
Dzēru no laukiem atvestās bērzu sulas un pieķēru sevi domājam par to, ka pēdējo gadu gaitā man laikam sākuši riebties koki. Varētu vienkārši iziet ārā un iespert kādai liepai. Reāli pretīgi koki – no pavasara līdz pat rudenim no tiem pil kaut kādi pretīgi, lipīgi, smirdīgi sūdi. Nepatikā pret kokiem, protams, nav vainīgas nedz bērzu sulas vai liepa, nedz koki kā tādi. Vainīgs ir fanātisms.
Kaut ko līdzīgu savulaik izdevās panākt fanātiskākajiem velosipēdu lietotājiem. Pa Rīgu ar velosipēdu biju pārvietojies kopš 2003. gada, bet aktīvistiem izdevās panākt, ka pēdējos pāris gadus bišķi kauns sēsties mugurā velosipēdam. Jo kāds varētu nodomāt, ka esmu viens no viņiem.
Bet, tie koki... Nedaudz sāku ienīst kokus jau laikā, kad trakāk... aktīvākajiem Rīgas iedzīvotājiem pēkšņi kritiski nozīmīga kļuva kāda privāta, nožogota un pārdesmit gadus publiski nepieejama teritorija. Kamēr šī teritorija vienkārši vadīja savas dienas kā neliela, iežogota miskaste, neviens nelikās ne zinis. Bet problēma sākās tad, kad kāds izdomāja, ka tai varētu būt daudz labāks pielietojums.