Ceļo kopā ar mākslīgo intelektu

Meet the Road strādā kā virtuālais asistents – sarunu robots. Tas cilvēkam uzod dažādus uzvedinošus jautājumus, piemēram, par to, kad un uz kurieni vēlies braukt, brīdina, ka vieta ir īpaši nedroša vai esi ieplānojis tur būt tieši nepatīkamas lietus sezonas laikā. Tāpat risinājums ievāc informāciju par cilvēka interesēm un kompāniju šajā ceļojumā.

Vadoties pēc tā, ko mākslīgais intelekts par ceļotāju ir noskaidrojis, tas piedāvā ceļojuma maršruta plānu un iesaka piemērotākās viesnīcas. Tāpat tiek piedāvāta informācija par to, cik daudz naudas pieņemts atstāt dzeramnaudā, vai ir vajadzīga vīza, kāds ir valūtas kurss utt.

I. Bērziņš spriež, ka liela daļa ceļotāju ir pieraduši izmantot tūrisma aģentūru pakalpojumus un pirkt ceļazīmi gulēšanai pludmalē. “Mans rīks šim mērķim galīgi nav slikts. Jautājums – cik es varu viņus pārliecināt izmantot šo rīku, nevis tūrisma aģentūru pakalpojumus,” teic I. Bērziņš.

Mazai ceļotāju daļai, ko viņš dēvē par “planning junkies”, patīk iet pret straumi un, piemēram, braukt no Bankokas uz Čangmaju 12 stundas ar vilcienu, skatīties uz Budas statujām kalnos un pērtiķu bariem stacijās, nevis aizlidot ar lidmašīnu. “Šie ceļotāji ir mazākums, bet tieši viņiem mēs esam kā kulaks uz acs. Mans mērķis ir sabalansēt abas šīs auditorijas,” norāda I. Bērziņš.

Pelna no komisijas maksas

Ja cilvēks uzklikšķina uz kādu no “Meet the Road” ieteiktajām viesnīcām, viņš nonāk naktsmītņu platformā “Booking”. Jaunuzņēmumam ir lietojumprogrammas saskarne (API) ar šo platformu – neatkarīgi no tā, kuru viesnīcu cilvēks izvēlēsies, I. Bērziņa uzņēmums saņems nelielu komisijas maksu par šo darījumu.

Kad I. Bērziņš runā ar pieredzējušiem ceļotājiem, viņi norāda, ka vismaz pašreizējais mākslīgā intelekta ceļošanas aģentu tirgus līderis mēdzot rīkoties kā Deli taksisti, kuri pa ceļam uz galamērķi ceļotāju ieved vēl trijās suvenīru bodītēs. Arī daļa draugu, kam viņš deva testēt risinājumu, bija aizdomīgi par to, kāpēc viņiem tiek piedāvātas tieši šīs viesnīcas. Taču I. Bērziņš uzsver, ka API viesnīcas atlasa pēc ceļotāja paša interesēm – ja reiz cilvēks vēlas būt tuvāk pludmalei vai sporta centram, tās visticamāk būs dārgākas naktsmītnes.

“Te nav nekāda apčakarēšanas elementa, jo dodu to, ko “Booking” piedāvā. Un cena, ko cilvēks samaksās, nebūs augstāka par to, ko viņš maksātu, ja būtu nonācis “Booking” bez manas starpniecības,” uzsver I. Bērziņš.

Kad viņš par šo stāstīja Berlīnē strādājošam kolēģim, kurš programmē šo sistēmu, un vēlējās izdomāt veidu, kā paskaidrot klientiem, ka viss ir godīgi, viņam nebija skaidrs, par ko vispār I. Bērziņš uztraucas. “Mūsu programmētājs nesaprata, kāpēc es tērēju laiku un enerģiju, domājot par kripatiņu cilvēku, kuriem tā varētu šķist. Visi pārējie ir pārāk slinki – iedod viņiem vienu viesnīcu un viņi būs priecīgi, ka par to vairs nebūs jādomā,” spriež I. Bērziņš.

Šobrīd “Meet the Road” ir API tikai ar “Booking”, bet I. Bērziņš teic, ka iespējas ir plašas – “Skyscanner”, auto nomas, gidi utt.

Ceļojums aizved pie biznesa idejas

“Pie idejas par šo risinājumu nonācu, ar sievu uzdodot tūkstošiem jautājumu “Google”, apciemojot simtiem lapu un interesējoties par ārkārtīgi plašu jautājumu spektru – sākot ar to, kur un kad braukt, kurās dienās ir lētākas aviobiļetes, un beidzot ar to, vai šis ciematiņš Jukatanā ir drošāks par citu ciematiņu, ja ceļo ar bērniem,” saka I. Bērziņš.

Sākot pētīt šo ideju, viņš konstatēja, ka tirgus ir pārsātināts.

“Mana ideja nav unikāla, līdzīgas lietas dara simtiem citi uzņēmumi. Arī lielie valodu modeļi kļūst arvien gudrāki un rodas arvien jauni produkti. Taču es nemaz negribu būt vienīgais, unikālais un vislielākais. Arī pasaulē, kur jau bija “Uber”, ienāca “Taxify”. Cilvēki migrē uz virtuālu pašapkalpošanos, plānojot savus ceļojumus, taču joprojām ļoti reti kurš zina, kā to darīt lielajos valodu modeļos,” norāda I. Bērziņš.

Viņš ir pārliecināts, ka ar pareizu tirgus stratēģiju un īsto produktu var “noķert” miljoniem cilvēku, kuriem šī platforma būs noderīga. “Tāpēc katru dienu ir jārosās, lai paspētu ielēkt šajā vilcienā, kur notiek ceļotāju migrācija uz pašapkalpošanos. Un te manas konkurētspējas priekšrocības, kas balstās manā ceļotāja pieredzē, ir bezgalīgas,” uzskata I. Bērziņš.

Katru dienu kaut kas jauns

Šobrīd komanda strādā pie tā, lai atbildēt par savām interesēm varētu ne vien platformā, bet arī telefonzvanā. “Mums ir podziņa, kur var ievadīt savu telefona numuru un visu šo sarunu ar virtuālo asistentu veikt ar balsi. Man kā introvertam latvietim, kam labāk patīk rakstīt, nevis runāt pa telefonu, šī iespēja nešķiet nekas īpašs, bet neviens no konkurentiem šādu iespēju vēl nepiedāvā. Taču, lai pabeigtu šo funkciju, mums vajag papildu finanses,” atklāj I. Bērziņš.

Sākotnēji projekts tika attīstīts, izmantojot savus un partnera iekrājumus. Šobrīd viņi domā par investīciju piesaisti. Šī iemesla dēļ arī “Meet the Road” komanda šogad piedalījās savā pirmajā jaunuzņēmumu konferencē “TechChill”.

“Man šis viss ir kaut kas jauns. Katru dienu uztveru ar baigo sajūsmu par to, ka man atkal ir iespēja kaut ko likt pa plauktiņiem, vingrināt savu domāšanas procesu par lietām, par ko garāk nebiju domājis. Ja skatītos emocionāli, es “TechChill” saņēmu daudz aukstas dušas, bet pragmatiski – es tajās dažās dienās kļuvu četras reizes gudrāks,” saka I. Bērziņš.

Ja reiz mainīt dzīvi, tad bez nožēlas

“Pēc tam, kad es pirms diviem gadiem nolēmu mainīt savu dzīvi un pametu žurnālistiku un ziņu mediju nozari, es 13 mēnešus ar sievu un trim maziem puikām ceļoju pa pasauli. Vandījāmies pa Dienvidaustrumāziju un Centrālameriku. Banāli skan, bet katrs ceļojums ir arī iekšējs ceļojums. Ja reiz es mainu savu dzīvi pēc 28 gadiem žurnālistikā, es vēlāk negribu šaubīties vai nožēlot, ka esmu aizgājis vieglāko ceļu. Tāpēc es savu izvēli pārdomāju ļoti rūpīgi,” saka bijušais portāla “Delfi” galvenais redaktors.

Ar vieglāko ceļu viņš šajā gadījumā domā situāciju, kur cilvēks turpina plūst pa dzīvi un skatīties uz notiekošo kā uz nolemtību, kurā viņam nav savas brīvās gribas un cilvēks ir atkarīgs tikai no tām prasmēm un iemaņām, kas iegūtas līdz šim. I. Bērziņam bija pilnīgi skaidrs, ka viņš vairs nevēlas interesēties par sociālpolitiskiem jautājumiem.

“Gandrīz 30 gadus to biju darījis – pietiek. Es ne tik ļoti mīlu cilvēkus, lai turpinātu viņus glābt pašus no sevis. Vai tāpēc es pusaudžu gados lasīju Kamī un klausījos “The Cure”, lai interesētos par to, vai futbola stadions jāceļ Lucavsalā vai kur citur?” tā viņš.

I. Bērziņam bija skaidrs, ka viņš vēlas būt atbildīgs par saviem lēmumiem. Iepriekš, būdams vidējās vadības līmenī mediju biznesā, viņam šāda iespēja bija tikai daļēja – lai gan ļoti daudz ko varēja īstenot, tāpat ļoti daudz kas nebija iespējams, jo viņam nebija tādu pilnvaru. Tagad, veidojot savu jaunuzņēmumu, viņam ir iespēja katru dienu pieņemt simtiem lēmumu un uzņemties pilnu atbildību par tiem.

Vēlēšanās ir stiprāka par bailēm

Vaicāts, kā ir sākt darīt kaut ko pavisam jaunu, I. Bērziņš uzsver, ka viņš atrodas nedaudz priviliģētā situācijā: “Man nav jādomā par to, ka man obligāti šobrīd ir jānopelna līdzekļi ģimenes iztikai. Ja tā būtu, es nezinu, vai es savā vecumā ar savu ģimenes stāvokli – man ir viens pirmklasnieks un divi bērnudārznieki un pilnā slodzē strādājoša sieva – ko tādu uzņemtos. Man būtu daudz vairāk grūtību, es daudz sāpīgāk uztvertu aplauzienus un man daudz vairāk būtu paralēli jāplāno laiks citām aktivitātēm, kas man nes ienākumus. Taču visstulbākais, ko es varētu izdarīt, būtu šo lielo dzīves iespēju pārvērst gaisa piļu kalšanā un “pūt un palaid” skraidīšanā pa jomām, kam es objektīvi neesmu piemērots.”

“Varbūt tas tā lecīgi skan, bet es tiešām nemāku saskatīt savu situāciju atrauti no vēlēšanās nedarīt to, ko esmu darījis iepriekš. No tā arī izriet pārējās emocijas par to, ar ko es šobrīd nodarbojos. Vēlēšanās darīt kaut ko pilnīgi citu ir daudz stiprāka nekā bailes no tā, ka es to nemācēšu,” uzsver I. Bērziņš.

Materiāls pārpublicēts ar labsoflatvia.com atļauju