/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/04/03/16752764t1h486b.jpg)
To, ka 1. aprīlis būs briesmīga diena, sapratu jau nedaudz pirms astoņiem rītā, kad birojā gāju pēc kafijas. Uz kafijas automāta bija uzlīmēta milzīga zīme “Kafijas automāts nedarbojas!” Diena bija sajāta jau saknē. Paņēmu telefonu, lai izsauktu taksometru un brauktu mājās, kur ir pieejama kafija, kad izrādījās, ka tas bija aprīļa pigors. Bija pilnīgi skaidrs, ka no šī mirkļa kļūs tikai sliktāk.
Atceros laiku pirms kādiem, šķiet, padsmit gadiem, kad pirmajā aprīlī labāk bija nevērt vaļā internetu. Ikviens sevi ne tikai cienošs, bet arī necienošs ziņu portāls vai blogs centās viens otru pārspēt joku ziņu rakstīšanā. Reāli pat ziņu aģentūras rakstīja joku ziņas. Brīžam pavisam burtiski visapkārt bija vienas vienīgas joku ziņas.
“Raimonds Pauls ieraksta dziesmu kopā ar Metallica”, “Raidījumu “Zebra” turpmāk vadīs Džeremijs Klārksons”, “Kirovs Lipmans pa kluso apprecējies ar Baibu Sipenieci” vai “Andris Biedriņš izcīnījis Stenlija kausu” – reizi gadā tā bija mūsu visu ikdiena.
Protams, bija pa kādam smieklīgam jokam-tīrradnim, bet pārsvarā bija sajūta, ka atgriezies raidījums “Imanta – Babīte” un visa valsts pārpublicē tā jokus. Divdesmit pirmajā gadsmitā to iespējams paciest pāris minūtes, bet šādi pigori visas dienas garumā sagādāja teju vai fiziskas sāpes.