/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/04/04/16754821t1h0b94.jpg)
Sākšu ar to, ka “Prāta vētra” savulaik bija pati pirmā grupa, kuras koncertu apmeklēju. Tas bija sen atpakaļ Limbažos. Biju arī uz lielisku viņu koncertu Mežaparkā. Man ļoti patīk visi albumi, ko grupa ierakstījusi līdz 2008. gadam ieskaitot. “Prāta vētra” ir arī manas mammas mīļākā grupa. Kungi, mums ģimenes mājās pie ledusskapja pat ir magnētiņš ar jūsu sejām. Bet par to, ko rakstīšu tālāk – mammu, lūdzu, piedod.
Šoreiz pat nerunāšu par to, ka vēl pēc Krimas aneksijas “Prāta vētra” devās koncertēt uz krieviju okupantu armijas atbalstītā koncertā, bet Renārs Kaupers to izskaidrojot pieminēja bībeli, kur “nevienā brīdī nav minēts, ka tev kādam būtu jāpagriež mugura”. Vēlos parunāt pavisam tīri par mūzikas kvalitāti un tās pievienoto vērtību.
Nesen ar auto braucu pa Rīgas ielām un pa radio sāka skanēt kaut kas tāds, kas nedaudz salauza manu prātu. Sākotnēji šķita, ka dziesmu izpilda kāda bērnu grupa, tikai zem amfetamīna, uz pusi paātrinātā tempā, bet ar Renāra Kaupera balsi un Guntara Rača sarakstītu tekstu. Bērnu grupu nepieminu nejauši, jo, klausoties radio skanošo, nepameta doma, ka tā ir kāda bērnu dziesmiņa. Līdzīgi kā “Cāļus skaita rudenī”, tikai ar vēl muļķīgāku tekstu.
Īsti nesapratu – ko tieši kāds vēlas pateikt ar šiem infantilajiem tekstiem? Tam vispār ir domāta kāda jēga? Varbūt tas ir joks? Nu – līdzīgi kā grupa “Bujāns”, tikai nesmieklīgi. Varbūt tā tiešām ir dziesmiņa, kas sarakstīta kāda bērnu ansambļa jubilejas koncertam? Un galu galā – kāpēc man vispār ko tādu jādzird?