:format(webp)/nginx/o/2025/04/06/16760260t1ha34d.jpg)
Medicīniskā palīdzība kara apstākļos būtiski atšķiras no miera laikiem. Civilā medicīnā mēģina izglābt ikvienu un katram nodrošināt labāko veselības aprūpi. Kara laikā tas ir izaicinājums, jo traumas un ievainojumi ir masveidīgi un smagi, trūkst gan medicīnas materiāli, gan personāls. Tas nozīmē arī cita veida pacientu šķirošanu. Priekšroka tiek dota tiem, kuriem lielāka iespēja izdzīvot. Palīdzībai jābūt ātrai un efektīvai. Ukrainā pieredzētais ļauj gūt pieredzi citu valstu mediķiem, kā gatavoties kaujas medicīnai. Mikroķirurgi, kuri tur strādājuši Ukraina, kritizē Latvijas medicīnas nozares atbildīgos par pārāk zemo iesaisti pieredzes iegūšanā uz vietas kaujas laukā, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Irpiņa, Krematorska, Slovjanska – tiešā kara frontes zona Ukrainas austrumos. Nesen no turienes atgriezusies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore, kura ar vietējiem mediķiem piedalījās ievainoto karavīru evakuācijā no frontes. Braucienā devusies “uz savu galvu”. Iepriekš apmeklējusi Čerņihivas pilsētu Ukrainas ziemeļos, kas pirmajās krievu pilna mēroga iebrukuma 40 dienās nonāca okupantu ielenkumā. Pusi no pilsētas slimnīcas saspridzināja. Atlikusī daļa ziemā palika bez logiem, bet turpināja strādāt pilnīgas izolācijas apstākļos – bez medikamentu, ūdens un citu dzīvībai svarīgu lietu piegādēm. Ukrainas pieredze pēc liek pārvērtēt, kā krīzēm un kara situācijām līdz šim gatavojusies Latvija.
Liene Cipule, NMPD direktore
“Čerņihivā maksimālais pacientu skaits, ko ieveda, bija 60 vienā stundā tādā Stradiņu izmēra slimnīcā. Mēs uz Stradiņiem vakar aizvedām 56. Visas diennakts laikā.
Tad, kad es aizbraucu uz vietas un runāju tur ar mediķiem, ar ārstiem, kas strādāja tajos apstākļos, kādi nu bija un spēja noraksturot situāciju līdz niansēm, kas viņiem traucēja strādāt un kas palīdzēja, tad arī sapratu, ka mums ir svarīga gatavības apziņa ārstniecības iestāžu vadītājos. Otrs – personāla gatavošana un nepieciešamie resursi, lai vispār ir ar ko strādāt. bet trešais – neviens no uzrakstītajiem scenārijiem, kam esam gatavojušies, nebūs tas, kas iestāsies. Ar šo apziņu ir slikti. Mēs, protams, vēlamies, lai mums būtu militārā medicīna, mēs būtu gatavi militāriem izaicinājumiem, lai gan mēs gatavojamies šādiem izaicinājumiem pēdējos 2, 3 gadus. Nopietni vispār tikai pēdējā gada laikā”.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore mierina, ka Latvijā viss neesot slikti. Bet Latvija ir mierīga valsts - bez teroraktiem, masveida nemieriem, milzu dabas katastrofām. Tāpēc ir sistēmiska negatavība liela mēroga nelaimēm.
Liene Cipule, NMPD direktore
“Mēs joprojām dzīvojam pēc scenāriju izspēles, kas ir sarakstīti ar pilnīgi precīziem plāniem rīcībām, lai gan svarīgākais būtu saprast, kādi ir galvenie principi, kā mēs risinām situācijas militāra notikuma gadījumā, kad iestājas daudz riski.
Es domāju, ka mēs agrāk domājām nereālās kategorijās. Tagad, kad esmu atgriezusies no Ukrainas, tad es saprotu, ka daļa bija pieņēmumi, kurus mēs iedomājāmies, tāpēc, ka mēs nezinājām, ko tas nozīmē”.
Valsts kontrole šobrīd revidē Latvijas spējas sniegt medicīnisko palīdzību militāra konflikta apstākļos. Revīzijas mērķis ir izvērtēt, vai ir izveidoti priekšnosacījumi karavīru veselības aprūpei un dzīvības glābšanai kara laikā. Secinājumi diemžēl var nebūt pārāk iepriecinoši.
Valsts kontrole sola, ka maijā publicēs divu revīziju rezultātus, kas ļaus saprast kā sadarbojas civilie mediķi un bruņoto spēku speciālisti. Pārbaužu plāns ir norādīt uz nepilnībām plānos un spējā sadarboties. Jau šobrīd revidenti saka - drošības un medicīnas nodrošināšanā jābūt iesaistīties daudz vairāk spēlētājiem kā tas ir šobrīd. Un šī sadarbība jāuzlabo.
Valsts kontroles atbilde NP:
“Noslēgumam tuvojas ārkārtīgi būtiska revīzija par NBS medicīniskā atbalsta spējas attīstību. Revīzijas mērķis ir izvērtēt, vai ir izveidoti priekšnosacījumi karavīru veselības aprūpei un dzīvības glābšanai kara laikā.
Revīzijā aplūkojam divus virzienus:
Veselības aprūpes un izglītības sektoru spēju sniegt atbalstu NBS (ārējie procesi);
pašu NBS izveidoto sistēmu medicīniskā atbalsta jomā (iekšējie procesi).
Rezultātā būs divi atsevišķi ziņojumi un tos publiskosim šā gada pavasarī.
Mūsu ieteikumi būs vērsti uz to, lai pamainītu atsevišķu aspektu attīstības uzsvarus, uzlabotu esošos mehānismus un ieviestu jaunus, lai stiprinātu medicīniskā atbalsta spējas.
Visbeidzot, mēs gribam uzskatāmi parādīt, ka katra sektora – veselības, izglītības, iekšlietu utt. - pamatkompetencē ir ne tikai miera laika / civilo sistēmu attīstība, bet arī militārā jeb valsts aizsardzības atzara veidošana. Šis nav tikai NBS un AM uzdevums – tā ir visu sektoru atbildība, katram savas kompetences ietvaros”.
Valsts Prezidents apliecina, ka pēc pārrunām ar veselības un aizsardzības ministriem un viņu padotajiem, sapratis, ka tikai pašā pēdējā laikā abas nozares apsēdušās pie viena galda. Kas apliecina Valsts kontroles izteiktās bažas par abu jomu spēju sadarboties.
Edgars Rinkēvičs, Valsts prezidents
“Veselības ministrija, protams, domā, ka krīzes un kara laikā visu ir izplānojusi un darīs aizsardības Ministrija. Patiesību sakot mūsu aizsardzības sektors vairāk domā, ka var paļauties uz veselības ministriju. Un tikai pēdējā laikā kā man apliecinājušas abas puses, beidzot tās ir apsēdušās un runāt par to kādā veidā krīzes gadījumā izplānot gan ievainoto karavīru un civiliedzīvotāju plūsmu. No pagājušā gada VM sākusi krājumu izveidi un kā pārsienamos materiālus un medikamentus uzkrāt. Kā veidot sadarbību ar ražotājiem. (....) tur vismaz parādās nepietiekams, bet tomēr finansējums un tā sistēma sāk veidoties. Tās divas lietas jāsaka godīgi konstatējām, ka mums nedarbojas”.
Pēc NATO standartiem, ko vismaz teorētiski ieviesusi arī Latvija, palīdzības sniegšanu kara laikā dala četros posmos. Pirmos divus nodrošina bruņotie spēki. Tieši viņu kara mediķi sniedz pašu pirmo palīdzību - aptur asiņošanas, nosien brūces un karavīrus izved no apšaudes. Tālāk notiek šķirošana, rūpīgāka ievainojumu apstrāde.
Ukrainā piefrontes zonā veido slēpņus arī pazemē, kur ievainotos uzkrāj un gaida iespēju tos nodot jau civilajiem mediķiem. Viņi strādā drošā attālumā. Operē un ārstē padziļināti. Ja ir iespējams – stabilzētus cietušos ved arī uz ārzemēm. Un ceturtais līmenis nozīmē rehabilitāciju, pēc kuras karavīri var atgriezties frontē.
Karš Ukrainā ir iespēja iegūt pieredzi, ko Latvijā miera apstākļos iemācīties nav iespējams. Tā uzskata Olafs Libermanis un Mārtiņs Malzubris, kuri uz fronti devās jau pirmajās kara nedēļās. Viņuprāt, tur būtu jābrauc vairāk Latvijas speciālistiem. Iepriekš Veselības Ministrija plānojusi rīkot šādus braucienus, bet ideja pazudusi. Tie, kas brauc, dara to paši saviem spēkiem.
Ukrainā atstrādāts veids kā ātri sniegt palīdzību, lai atbrīvotu slimnīcu gultas nākamajiem, kuru skaits katru dienu mērāms simtos. Pēc abu ķirurgu teiktā, šis konflikts ir unikāls. Nekas tāds nav noticis cilvēku pastāvēšanas vēsturē, kad 3 gadus no abām pusēm tiek lietoti augsti efektīvi moderni letālie ieroči. Tas rada milzīgu skaitu ievainoto ar ļoti smagām traumām, kas pārslogo slimnīcas.
Olafs Libermanis, mikroķirurgs
“Šāviņš, vienalga ja tas ir lode, drons, šķemba, cilvēka ķermenī rada caurumu. Tas caurums ir aptuveni šāds. Normāls caurums. Pacients ar šo caurumu atrodas hospitālī, aizņem gultu, prasa pārsiešanai narkozes, prasa dārgus pārsējus, dārgas manipulācijas. Dažādas ķirurģiskas manipulācijas mēnešiem ilgi. Brūcei mainās mikroflora, kas stāv vaļā. Vairojas mikrobi, kas ir nejūtīgi pret zālēm. Tā mūsu ideja ir ātrā tempā sagatavot speciālistu, kas ar samērā vienkāršām tipveida operācijām dabū ciet lielāko daļu ciet šo brūču. Tad pacientu var dabūt prom, izrakstīt no šīs militārās sistēmas. un atslogot kara hospitāļu un civilo hospitāļu gultas nākamajiem pacientiem”.
Mārtiņš Malzurbis min citu valstu pieredzi, kur izveidotas īpašas mediķu komandas, kam ir speciāls aprīkojums, lai lielu katastrofu vai citu nelaimju gadījumā spētu braukt uz jebkuru vietu pasaulē, lai palīdzētu glābt dzīvības. Bet ikdienā viņi varētu strādāt kā mobilā vienība Latvijas teritorijā. Šie speciālisti palīdzētu arī audzēt pieredzi un zināšanas kolēģiem mūsu valstī.
Mārtiņš Malzurbis, mikroķirurgs
“Ja šādu komandu Latvijā izveidotu, tad tas aplīdzētu ne tikai izbraukumos Latvijā. Bet, piemēram, notika Turcijā katastrofa, no tām valstīm, kam bija šīs brigādes, tās nākamajā dienā sēžas lidmašīnā. Ir atstrādāts reglaments kā viņas strādā, no kā viņas finansē, kāda apdrošināšana, kas tas par ekipējumu un viņi dodas tur un strādā. Un Latvijā tā visa nav šobrīd. Ir arī citas valstis Eiropā, kur šādas brigādes nav, bet, protams, mēs gribam būt vairāk priekšgalā nekā... Es domāju, ka mums tas ir jāsāk veidot”.
Šobrīd galvenā pieredze ir uz Latviju atvesto smagi savainoto Ukrainas karavīru ārstēšana, kur Latvijas mediķi dara brīnumus. Austrumu slimnīcas mikroķirurgi ar bažām saka, ka šobrīd maz tiek domāts kā novērst situācijas, ja slimnīcas piedzīvos milzu skaitu ar ievainoto. Latvijā ir daudz slimnīcu, ko var ātri piemērot kara traumu ārstēšanām. Bet jābūt plānam kā to dažu stundu laikā iespējams izdarīt.
Jānis Bendiks, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Mikroķirurģijas centra izpilddirektors
“Kas mums ir vissvarīgākais – intensīvā terapija, neatliekamā palīdzība, traumatoloģija, neiroķirurģija. Šīs vienības. Jāapzinās, kur tās šobrīd ir, kur tās var funkcionēt. Jo mums ir diemžēl... Nu, tā ir realitāte, ka vairāki dienesti, kas atrodas tikai vienā vietā. Pēc tā plāna polittraumas ir jāārstē visās slimnīcās. Bet tāds īsts polittraumu protokols ir tikai daktera Vikmaņa klīnikā un šeit RAKUS. Neatliekamais dienests pieaugušajiem atrodas tikai Gaiļezerā. Būtu labi, ja tiktu izstrādāti plāni A un B, kurās lokalizācijās šos pakalpojumus vēl var sniegt, ja gadījumā iestājas stunda X, ja kāda no kritiskajām slimnīcām nav darbspējīga”.
NP: Šobrīd tāda plāna nav?
J.B: Mēs par viņu nezinām. Mums ir zināms, ka pie tā vajadzētu strādāt.
Šādās situācijās jāizstrādā algoritmi kā nepieciešamos materiālus un aprīkojumu iespējami ātri paņemt no noliktavām, jābūt zināmam, kurš to darīs. Un jāzina, kur tālāk tos nepieciešams nogādāt. Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs Andris Vikmanis piekrīt, ka mediķu došanās uz Ukrainu ir atbalstāma un arī viņš bijis gatavs to darīt.
Andris Vikmanis, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs
“Ja tas būtu nostādīts tā - ir jābrauc, jo jums to vajag zināt, es domāju braucēji būtu. Pagaidām tas ir tikai tādā vēlējuma fāzē - vajadzētu braukt. Un tā tas arī paliek. Tur ir jābrauc autobusam un pasaka - tu, tu, tu paliec”.
NP: Tīri pieredzes dēļ?
A.V: Operāciju jau mēs izdarītu. Bet vispār iejusties tajā nereālajā vidē. Tas arī mums ir vajadzīgs. Jo pašlaik mēs strādājam mierīgos apstākļos. Neviens mūs nerausta, sirēnas neskan. To sajust un iemācīties saglabāt mieru – tas arī svarīgi.
Veselības ministrs nav pārliecināts vai bruņotajiem spēkiem pietiktu militāro mediķu skaits, lai masīva uzbrukuma gadījumā nodrošinātu ievainoto izvešanu no frontes līnijām. Viņš sola izpētīt Valsts kontroles revīzijas ziņojumu un labot kļūdas un neizdarītos darbus. Plāns organizēti sūtīt mūsu mediķus, lai sniegtu palīdzību un gūtu pieredzi Ukrainā šobrīd nav dienas kārtībā.
Hosams Abu Meri, Veselības ministrs (Jaunā vienotība)
“Mums arī ir viena lieta, ka mēs aizmirstam, ka ikdienas konkrēti mērķi arī ir savi darbi ikdienā. Un momentā, kad viens vai divi ārsti nav, mums rinda ir pagarināta un ir problēmas ar uzņemšanu. Un jebkura iestāde balansē, kad notiek mācības. Es arī uzskatu, ka mums jābūt proaktīviem un jāaicina vairāk kolēģi no Ukrainas”.
Daudzus gadus Stradiņu Universitāte centusies panākt, ka Latvijā ievieš kara medicīnas apmācību. To izdevies realizēt tikai nesen. Kursu izgājuši ap 900 studentu. Bet programmas izveidotājs Vladimirs Vaicehovskis saka – to nepieciešams izvērst visas valsts mērogā un zināšanas nodot ne tikai pilnīgi visiem mediķiem, bet arī pašvaldību darbiniekiem un citu iestāžu pārstāvjiem, pat fizkultūras skolotājiem skolās, lai pēc iespējas plašāk cilvēkiem būtu prasmes un zināšanas kā strādāt kopā ar militārajiem mediķiem, kuri glābs ievainotos kaujas laukā.
Vladimirs Vaicehovskis, RSU Militārās medicīnas docētāju grupas vadītājs
Pērn bija mācības "Panaceja". Katra vienība nostrādāja ideāli. Mediķi prot glābt dzīvības. NMPD prot sniegt palīdzību, transportēt, policisti prot regulēt kustību, glābēji prot palīdzēt glābt dzīvības, slimnīca prot pieņemt. Bet tīri teorētiski NMPD nezina vai slimnīca eksistē. Vai neeksistē. Vai ceļi ir vai nav izbraucami. Ir vajadzīga koordinācija, informācijas apmaiņas sistēma. Šobrīd katram ir savu noteita klasificēta informācija. ... savstarpēji nav savienotas. Ukrainā tas galvenais trūkums. Evakuācija un palīdzības sniegšana.
Katru gadu arvien vairāk rodas privātas klīnikas. Kā tās iekļaut kopīgā sistēmā. To pagaidām neviens nezina.
Liene Cipule, NMPD direktore
“Es arī esmu klausījusies prezidenta Rinkeviča teikto, ka militārais budžets ir tas, kas ir tikai militārajam. Bet tad nesakiet, ka tas civilais sektors tagad ir atbildīgs, lai tas civilais sektors varētu tos visus militāros izglābt. Tur ir dilemma un tā robeža nav novilkta. cik tālu veselības aprūpē var ienākt militārais finansējums. (...) Tas ir politiku jautājums. Mums ir ļoti skaidrs. Es zinu, ka civilajā dzīvē es vadu civilu dienestu un militāra konflikta gadījumā robeža paplašinās un es jau braucu pie frontes un es jau daru uzdevumus, lai veidotu šo sazobi. Bet ja es atvedu uz civilo slimnīcu, tajā neviens nav guldījis specifiski militārai gatavībai. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tā kā Valsts kontrole ļoti labu darbu dara, ka viņi varētu norādīt uz tām vietām, kur mums būtu vispār iespēja veidot saskarsmes punktus. Bet pamatā tas ir politiķu un finansējuma jautājums”.
Vladimirs Vaicehovskis, RSU Militārās medicīnas docētāju grupas vadītājs
NP: Kāda iepriekš bija attieksme? Bija paļaušanās, ka atbrauks kāds un palīdzēs?
V.V: Jā, atlidos Betmens, ASV, Vācu vai poļu helikopters, bet ne mūsējais. Un palīdzēs. (...) Sadarbības moments starp militāro un civilo ir ļoti trausls. Nav apmācīti civilie mediķi darboties ekstremālās situācijās (...). Viena no lielajām slimnīcām pieņemot tikai 1/4 daļu no paredzētā skaitā un iestājās kolapse. Jo viņi joprojām strādāja pēc civilajiem algoritmiem.
Latvijā ir ap 1400 ģimenes ārstu, kas ir nedaudz vairāk kā ¼ no visiem sertificētajiem ārstiem Latvijā, un šie ¼ ārstu šobrīd ir pilnīgā informācijas vakuumā. Kāda ir mūsu loma? Kā mums vajadzētu gatavoties? Kur varam iziet kādas apmācības? Būtu baigi labi zināt.
— Katrīna Priede (@katrinapriede) April 7, 2025