:format(webp)/nginx/o/2022/10/28/14926938t1h7ed4.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/04/07/16762314t1h5eba.jpg)
Ko patiesībā nozīmē dzīvot klosterī? Kas ikdienā slēpjas aiz šiem noslēpumainajiem mūriem un ar kādiem izaicinājumiem saskaras tur dzīvojošie? Sarunu raidījumā “Zilonis studijā” stāstā dalās Ance Lauva-Salnāja, kura vairākus mēnešus nodzīvojusi katoļu klosterī Polijā.
Tolaik viņa nav redzējusi citu iespēju, kā dzīvot svētīgu dzīvi, kā vien iestājoties klosterī. Lēmums bija straujš – vīzija naktī un atskārsme, ka jādodas uz klosteri.
"Cilvēki runā par to, ka klosterī jādzīvo pazemībā. Tur ir riktīga pazemība. Jāklausa tie, kas ir augstāki, nevar neko teikt pretī, tad var sarāt,” raidījumā stāsta Ance.
[..] Ance stāsta, ka pēc iestāšanās klosterī viņai vairs nebija personīgās naudas, tika atņemts arī mobilais telefons. “Tā ka mīnusos aizgāja…” viņa pasmej. Viņa klosterī nepavadīja tik ilgu laiku. Ja bija nepieciešams kaut ko nopirkt, ar to nav bijis problēmu. Tās bija pamatlietas, “ne jau greznības vai kas tāds”.
Vai Ancei kādā brīdī šķita, ka tas viss ir par smagu un lēmums doties uz klosteri varbūt bija nepareizs? “Visgrūtākais brīdis bija, kad man bija jāapgriež mati, lai zem lakatiņa palīstu. Agrāka man bija garāki mati, bet tad bija jāapgriež līdz šādam garumam,” Ance pieliek roku pie pleca.
Vairāk skaties raidījumu: