Bērnu aizkaitinājums bieži slēpj dziļākas emocijas. Eksperti skaidro kā tās atšifrēt...

Pirmie soļi

Psiholoģe uzsver – pirmkārt, būt bērnam vai jaunietim blakus, kad viņš piedzīvo ļoti intensīvas emocijas, ir ļoti, ļoti grūti un prasa spēkus. Šādos brīžos bērns vai jaunietis atrodas “izdzīvošanas režīmā”, tādējādi risināt konfliktu ar prātu un loģiku nav iespējams. Ļoti svarīgi, lai šajās situācijās nenotiek kopīga emociju eskalācija!

Pieaugušā fokusam jābūt uz bērna nomierināšanu un šeit noderēs praktiski paņēmieni:

1. Noliekties bērna acu līmenī

2. Runāt pieklusinātā balsī – arī, ja bērns ir ļoti skaļš!

3. Saprast, vai bērns ir gatavs pieskārienam, dot telpu, ja nepieciešams

4. Kustēties pašiem lēni un plūstoši

5. Nebūt pārāk uzstājīgiem, sākt ar izteicieniem: “Kā tev liekas, vai mēs varētu…?, varbūt pamēģināsim…?”

Kad ir izdevies bērnu vai jaunieti nomierināt, var palīdzēt, mēģinot saprast, kas slēpjas aiz emocijām – piemēram, sakot : “Es redzēju, ka tu biji ļoti dusmīgs! ” Nosaucot bērna emocijas, ko viņš pats nespēj, jau var sniegt zināmu atvieglojumu. Arī nākamie soļi, kas palīdzēs atgriezies mierīgākā stāvoklī, ir ļoti praktiski - piemēram, var kopā aiziet padzerties ūdeni vai nomainīt vidi, izejot mazā pastaigā, kā arī aicināt kopīgi veikt kādu elpošanas vingrinājumu, pašam rādot piemēru.

Psiholoģe piebilst, ka svarīgi ir dot izvēles iespēju, nevis autoritatīvi noteikt, kad ķerties pie situācijas risināšanas . Pieaugušajam būtu vēlams pavaicāt: “Vai Tu gribi parunāt šobrīd vai labāk rīt?”. Dažiem bērniem vajag pat diennakti, lai tiešām ”sagremotu” pārdzīvotās emocijas.

Ko svarīgi paturēt prātā pieaugušajam?

Arī pieaugušajiem ir jāveido prasmes būt blakus emociju izvirduma brīžos. Speciāliste iesaka paturēt prātā vairākus pamatprincipus, kas palīdzēs saglabāt mieru arī pieaugušajam:

1. Bērna reakcija NAV gribas vadīta – neviens bērns negrib būt agresīvs, tas nav slinkums un apzināta pieaugušā kaitināšana, viņam vienkārši nav citu prasmju, kā paust savas emocijas;

2. Neuztver personiski, tas nav vērsts pret jums!

3. Šī ir grūta situācija, bet es varu mēģināt kaut ko darīt, lai nākotnē būtu vieglāk, uztvert šo situāciju kā mācību iespēju labākai nākotnei;

4. Sadarboties ar bērnu, pat ja tas ir izaicinoši un grūti!

5. Emociju izvirduma situācijā nevar kontrolēt bērnu, bet var kontrolēt savu – mierīgu un bērnu atbalstošu - pozīciju.

Uzticēšanās pirms uzvedības labošanas

Pirms centieniem labot jebkādu uzvedību, ir jāveido saikne (connect before correct) ar bērnu. Tikai uzticēšanās spēj radīt pamatu sadarbībai. Jaunieši neuzklausīs didaktiskus padomus, tie var izraisīt pat izteiktu pretreakciju. Viņiem jājūtas, saprastiem, cienītiem un līdzvērtīgiem.

Praktiski ieteikumi, kā veidot kontaktu:

1. Parunājieties ar bērnu pirms ķerties pie problēmas vai konflikta risināšanas, vēlams, par bērnam interesējošu tēmu. Ja runāsiet par ekrānlaika samazināšanu, bet bērnu interesējošā tēma ir telefonā - lai būtu, skatieties vai klausieties viņa izvēlēto tēmu telefonā;

2. Uzdodiet atvērtā tipa jautājumus: “Kas tev pēdējā laikā ir radījis grūtības?”

3. Esiet konsekventi un prognozējami savās reakcijās – ja vienreiz esat mierīgi, nākamreiz “uzsprāgstat”, bērni diemžēl atcerēsies emociju eskalācijas brīžus.

Svarīgais un sarežģītais mehānisms : emocijas

Emocijas ir iekšējā reakcija uz apkārtējiem notikumiem un pasauli kopumā, skaidro Zane Gulbe. Ja bērnam vai jaunietim dažādu iemeslu dēļ ir vājš emociju regulējošais mehānisms, iespējams, emocijas tiek apspiestas vai tiek paustas nekontrolējamos veidos. Jo vairāk bērns iemācās tās atpazīt un nosaukt vārdā, jo uzlabojas viņa prasme tās regulēt. “Emociju regulācija ir prasme, kuru - līdzīgi kā valodu, bērns apgūst lielā mērā no pieaugušajiem sev apkārt, viņu sniegtās palīdzības. Jāņem vērā, ka tā ir arī ļoti individuāla prasme - to ietekmē bērna temperaments, iedzimto iezīmju kopums, emocionalitātes skala, impulsu kontrole,” saka speciāliste.

Prasmes regulēt savas emocijas attīstās dažādos vecumos. Piemēram, vecumposmā no dzimšanas līdz 2 gadu vecumam, bērns pilnībā paļaujas uz aprūpētāja spēju viņu emocionāli pasargāt un nomierināt. Viena no pirmajām regulācijas prasmēm, ko bērns izjūt, ir šūpošana, pieglaušana sev cieši klāt, arī vecāka balss, kas viņu mierina, proti, fizisks kontakts. Savukārt divu līdz piecu gadu vecumā notiek bērna impulsu stabilizēšanās un to attīstība, un joprojām liela paļāvība ir uz vecāku vai citu tuvu pieaugušo un viņa spēju šo sniegt. “Bērna attīstība ir kā mājas būvniecība un ļoti svarīgi ir kādi pamati tai ir ielikti. Jo stabilāki un drošāki ir pamati -laba, tuva piesaiste un veselīgas attiecības agrīnā bērnības vecumā, jo stabilāk mājai var uzbūvēt sienas – kas līdzībās būtu emociju regulācija, tātad rāmis, ietvars, kas veido šo māju un lai šīs sienas neplaisātu, tam mājas pamatam ir milzīga ietekme,” norāda Zane Gulbe. Vienlaikus viņa uzsver, ka arī “nedrošu māju” var salabot – bet tikai ar pacietību ķeroties pie pamatiem. “Pašregulācijas prasme neattīstās ātri – tas ir lēns process un svarīgi saprast, tas sākas tikai ar kopregulāciju – proti, līdzīgi kā zīdaiņa vecumā mazulis paļaujas uz pieaugušā spēju viņu nomierināt, arī 12 vai 15 gadus vecam pusaudzim, kuram nav ielikts stabils pašregulācijas pamats agrīnajā bērnībā, ir nepieciešama pieaugušā palīdzība. “Tas nozīmē, ka ir “jākāpjas atpakaļ” un vecākiem vai aprūpētajam ir jāpalīdz nomierināties, lēnā garā rādot ar piemēru ceļu un to, ka tas ir kaut kas, ko var laika gaitā iemācīties atpazīt un nosaukt vārdā. Un tikt galā”, saka Zane Gulbe.

Dusmas un agresija – tikai aisberga redzamā daļa

Atbalsta sniegšana emociju regulēšanā ir arī viena no prasmēm kura ir būtiska Valsts probācijas dienesta (VDP) speciālistiem, kuri strādā ar bērniem un pusaudžiem, kuri nonākuši tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. Kā uzsver VPD, svarīgi ir saprast, ka noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas cēloņi ir daudzfaktoru kombinācija, piemēram, jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem turpina attīstīties smadzenes, īpaši prefrontālā garoza, kas atbilst par spriestspēju un impulsu kontroli, tāpēc jauniešiem ir lielāks risks veikt pārkāpumus. Jaunieši, īpaši nepilngadīgie, mācās, piemēram, pārbaudīt robežas, saskarsmi un citas prasmes, kas ir nepieciešamas pieaugot. Tāpat būtiski ņemt vērā, ka pusaudžu gados bērni piedzīvo milzu hormonālas pārmaiņas, kas būtiski ietekmē arī emocionālo reakciju uz apkārtējo pasauli.

Ja pieaugušie nepalīdz un nemāca bērnam emociju regulāciju, tad bieži vien pusaudžu gados trūkst iekšējā mehānisma, kas ļauj atpazīt savas emocijas.

Zane Gulbe uzsver: “Šādos gadījumos bērni un pusaudži reaģē pēc “izdzīvošanas instinktiem” – noslēdzoties, agresīvi reaģējot vai bēgot. Ja agrīnajos bērnības gados ir bijusi traumatiska pieredze vai pamešanu novārtā, nepiepildītas bērna vajadzības, tad tas var izpausties vēl spēcīgāk un šādi bērni pasauli redz kā biedējošo vietu un neapzinātā veidā dzīvo, meklējot nākamās briesmas. Bieži vien apkārtējie šādos jauniešos redz un pamana tikai sekundārās emocijas – dusmas un agresiju, bet svarīgi ir saprast, ka tajā milzīgajā daļā, kas ir zem ūdens, ir primārās emocijas - bailes, vientulība, trauksme, kauns, izolācija, depresija”.