Šodienas redaktors:
Jānis Tereško
Iesūti ziņu!

"Ja slāpst, cukurūdens nelīdzēs!" Saruna ar mācītāju Edgaru Maži (1)

Mācītājs Edgars Mažis
Mācītājs Edgars Mažis Foto: Āgenskalna baptistu draudze

"Ja mums slāpst, cukurūdens nelīdzēs. Mums vajag tīru ūdeni un garīgā nozīmē tīrs ūdens mūsdienu pasaulē ir grūti atrodams. Ir daudz dažādu piedāvājumu, bet mēs esam tendēti uz soft drinks - košiem, krāsainiem burbuļūdeņiem, kas iedod salduma sajūtu, bet pēc brīža slāpes tikai pieaug," saka Edgars Mažis - Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs. Ar viņu TVNET+ saruna par to, kāpēc terapeitiem darbs būs aizvien vairāk, garīguma meklējumiem līdz pagurumam, mākslīgo intelektu un Dievu.

Mūsdienās daudzi cieš no tā, ka zaudē spēju gūt prieku no dzīves, izbaudīt tās vienkāršās lietas, no kā būvēta mūsu ikdiena. Iemesli ir dažādi : pārsātināšanās ar tehnoloģijām, “lētais” dopamīns, sevis dzīšana uz priekšu “ātrāk, efektīvāk” , lai gan iekšēji ir sajūta, ka tiecies pēc falšām lietām, bet apstāties nespēj. Lieldienas ir iekšējas atdzimšanas, pārdomu un arī prieka laiks. Kā atgūt vai nepazaudēt spēju priecāties?

Kādu laiku mēs dzīvojam ar ilūziju, ka ārējās lietas, kas, protams, ir vajadzīgas mūsu ķermenim, dos mums iekšējo mieru. Bet tā tas notiek reti.

Ārējām lietām ir milzīga nozīme mūsu dzīvē, bet tas, ko redzam, nopelnām, sataustām, dod mūsu dvēselei tikai īslaicīgu slāpju remdēšanu. Ja mums slāpst, cukurūdens nelīdzēs. Mums vajag tīru ūdeni un garīgā nozīmē tīrs ūdens mūsdienu pasaulē ir grūti atrodams. Ir daudz dažādu piedāvājumu, bet mēs esam tendēti uz soft drinks - košiem, krāsainiem burbuļūdeņiem, kas iedod salduma sajūtu, bet pēc brīža slāpes tikai pieaug. Tāpēc Lieldienas ir kā bremžu laiks, kad vajadzētu apstāties. Laimīgs ir tas, kas pats spēj apstāties, kura sirdsapziņa ir jēgpilna.

Diemžēl vairumam tā ir problēma, un tad mūs apstādina kas cits, - zaudējumi , problēmas ģimenē, slimība. Mēs it kā tiekam apstādināti, bet tas nenozīmē, ka mēs šo brīdi izdzīvojam kā aicinājumu kaut ko mainīt. Mēs kļūstam veseli un turpinām skriet tālāk. Es teiktu, ka prieks par dzīvi saistīts ar to, vai es vispār kaut ko redzu ap sevi, vai mani uzrunā tas, ko es redzu - dabā, cilvēku sejās. Ja es neredzu, tad skriešana turpinās līdz sienai, kurā ieskrienu ar galvu pa priekšu. Bet es teiktu, ka mani iepriecina tie cilvēki, kas ir atraduši spēju dzīvot vienkāršībā, kas redz prieku saules starā un maza bērna soļos.

Komentāri (1)
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu