/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/04/17/16783778t1hb5fc.jpg)
Pienācis laiks parunāt par pašu karstāko pašmāju seriālu – “Nelūgtie viesi”. Tas ir stāsts par Kandavas policistiem Ričardu Eversonu (Andris Daugaviņš) un Oskaru Tirsu (Niklāvs Kurpnieks), kas triju sezonu garumā izmeklē dažādus noziegumus. Nupat atvaļinājuma laikā noskatījos visas trīs sezonas, bet raksta tapšanas mirklī vēl nav iznākusi vienīgi pati noslēdzošā sērija. Brīdinu, ka raksts saturēs nelielus spoilerus.
Ar dažādu žanru televīzijas seriālu skatīšanos man patiesībā ir ļoti senas un tuvas attiecības. Mobilā lietotne, kurā atzīmēju visus seriālus, ko esmu noskatījies, vēsta, ka līdz šim esmu redzējis 22631 seriālu sēriju, kas laika izteiksmē bez pārtraukumiem būtu 22 mēneši, 23 dienas un 11 stundas. Citiem vārdiem sakot – ir sajūta, ka man ir ar ko “Nelūgtos viesus” salīdzināt.
Laiks ķerties klāt. Sākumā aplaistīšu visu ar medu un mētāšu apkārt komplimentus, bet pēc tam, kā jau ierasts – par lietām, kas bija nedaudz sūdīgas vai galīgi garām. Jo nebūs šeit nekādas nekritiski jūsmīgas komplimentu jūras – runāsim par lietu.
Tātad, vispirms – vizuāli seriāls izskatās vienkārši lieliski. Ļoti baudāms operatora darbs, labs kadrējums, foršs scenogrāfu darbs, lieliskas gaismas un bilde burvīgi izkrāsota. Ja parasti, vērojot pašmāju kino veikumus, visbiežāk rodas iespaids, ka tie filmēti ar draņķīgu mobilo telefonu, tad Nelūgtos vērot bija bauda.