Atjaunīgās enerģijas projekti – vai Latvijas izvēlētais kurss ir ilgtspējīgs?

Tuvākais Eiropas Savienības dalībvalstu sniegumu izvērtēšanas periods iestāsies pavisam drīz – jau 2030. gadā, kad visām ES dalībvalstīm kolektīvi jānodrošina, ka vismaz 42,5%-45% no patērētās enerģijas tiek iegūti no atjaunīgiem resursiem. Savukārt 2050. gada mērķis ir sasniegt pilnīgu klimatneitralitāti. Latvijas nacionālajā klimata plānā iekļautie mērķi ir vēl ambiciozāki un paredz, ka līdz 2030. gadam jāpanāk, ka AE īpatsvars enerģijas galapatēriņā veido 61%, un elektroenerģijas galapatēriņā vairāk nekā 80%.

Ja dziļāk analizējam enerģētikas nozarei izvirzītos mērķus, ko novērtē kā valsts kopējā enerģijas patēriņa un no AE resursiem saražotās enerģijas attiecību, tad pirmšķietami Latvijai nav iemeslu satraukumam, jo formāli ES 2030. gada mērķi mēs jau esam sasnieguši. Tomēr, jāatceras, ka klimata plāns un stratēģija paredz arī būtisku kopējā enerģijas patēriņa kāpumu, tostarp uz transporta nozares un rūpniecības nozares elektrificēšanas rēķina, kas nozīmē, ka arī AE īpatsvars būs nemitīgi jāturpina audzēt, lai saglabātu un vēl palielinātu esošo rādītāju. Tādēļ ir jābūt modriem un jāturpina aktīvi strādāt pie klimata stratēģijas īstenošanas.

Šobrīd Latvijā AE projektu attīstība notiek pamatā par privāto investoru ieguldījumiem. Attīstītāji nesaņem finansiālu valsts atbalstu un visbiežāk balsta savu investīciju atgūšanas stratēģiju tikai uz enerģijas tirgus cenām, kas nozīmē, ka tie arī uzņemas pilnu tirgus cenu svārstību risku, kas eventuāli atspoguļojas arī augstākā elektroenerģijas cenā. Papildus tam, Baltijā nepastāv attīstīts ilgtermiņa elektrības pirkuma līgumu (power purchase agreement (PPA)) tirgus, kas pakļauj attīstītāju arī riskam, ka kādā brīdī tā saražotajai elektrībai var nebūt noieta, jo patēriņa pieaugums nenotiek pēc plāna, un šis risks arī sadārdzina projekta finansiālo modeli un arī atstāj iespaidu uz produkta gala cenu.

Līdzšinējā Latvijas nostāja ir, ka tirgum ir jāļauj pašregulēties un valsts iesaiste šajos procesos, tostarp atbalsta modeļu izstrādē, nav nepieciešama. Tomēr, vai šādu pozīciju spēsim saglabāt arī ilgtermiņā?

Jaunu AE projektu attīstība

Pašreiz šķiet, ka jaunu attīstībā esošu AE projektu Latvijā netrūkst, par ko liecina gan AST dati par (pār)rezervētajām tīkla pieslēgumu jaudām saules un vēju parkiem, gan arī investoru un attīstītāju vēl arvien pastāvošā interese par Latvijas elektroenerģijas tirgu, kas joprojām ir attīstības stadijā. Tomēr drīz situācija varētu mainīties.

Savā Sorainen zvērinātas advokātes praksē es arvien biežāk sastopos ar klientu jautājumiem par valstī pieejamo atbalstu AE projektiem, it sevišķi, ja runa ir par jaunu investoru ienākšanu Latvijas tirgū. Parasti šādās situācijās investori vēl nav pieņēmuši gala lēmumu par investīciju vietu un cenšas salīdzināt investīciju iespējas vairākās potenciālajās valstīs. Taču līdzīgi jautājumi rodas arī Latvijas tirgū jau pazīstamiem spēlētājiem, kuriem tuvojas termiņi galīgo investīciju lēmumu pieņemšanai un ir nepieciešams izšķirties vai nu par labu projekta ievešanai aktīvajā fāzē, uzsākot tā būvniecību (kas prasa vislielākos ieguldījumus), vai par labu projektu apturēšanai, vai pat pilnīgai atcelšanai. Ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju, šie lēmumi tiek izsvērti īpaši rūpīgi. Līdz ar to, līdzās ar mūsu kaimiņvalstīm Lietuvu, Igauniju un pat Poliju, mēs nemitīgi konkurējam par esošo un jaunu investoru uzmanību un ieguldījumiem, kas ir nepieciešami gan jau uzsākto, gan arī nākotnē plānoto projektu īstenošanai, veicinot ne tikai elektroenerģijas ražošanas jaudu, bet arī patēriņa pieprasījuma jaudu pieaugumu.

Ko sagaida investori?

Investori augstu novērtē un sagaida no investīciju mērķa valsts, ka tā nodrošinās veikto ieguldījumu drošumu, tiesiskā regulējuma skaidrību un pastāvīgumu, procesu caurspīdīgumu, un, pats svarīgākais, stabilus un paredzamus tirgus noteikumus, kas veicina investīciju atgūšanu. Valsts spēja nodrošināt atbilstību šiem kritērijiem nosaka investīciju riska pakāpi, pēc kā investors vadās, izvēloties savām investīcijām labvēlīgāko un drošāko vidi. Droša investīciju vide veicina arī lētāka kapitāla pieejamību.

Latvijas enerģētikas stratēģijā līdz 2050. gadam Klimata un Enerģētikas ministrija (KEM) norāda, ka tās īstenošanai ir nepieciešami 34 miljardi euro (tostarp 10 miljardi eiro jaunu ražošanas jaudu ieviešanai). Paredzēts, ka ¾ no minētās summas veidos privātās investīcijas, kas būs jāpiesaista. Līdz ar to cīņā par nepieciešamajām investīcijām Latvijai ir jābūt konkurētspējīgai, īpaši salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju. Neiedziļinoties visu iepriekš uzskaitīto investīciju drošuma kritēriju analīzē, diemžēl jāsecina, ka vismaz vienā aspektā Latvija šobrīd pārliecinoši zaudē, jo atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm Latvijai nav izstrādāts, un pat netiek apsvērts, mehānisms AE projektu finansiālam atbalstam, lai gan tādu mehānismu ieviešana ir rekomendēta ES līmenī.

Ilgtermiņā valsts atbalsta mehānismu neesamība var izrādīties izšķirošs faktors investīciju veiksmīgai piesaistei, kas savukārt ietekmēs gan nacionālā klimata plāna izpildi, gan ES klimata mērķu sasniegšanu, gan vispārējo valsts ekonomisko attīstību. Turklāt, no pārdomāta un sabalansēta atbalsta modeļa iegūtu visas puses, gan ražotāji, gan patērētāji, gan valsts. Līdz ar to būtu jāuzsāk diskusijas par efektīva valsts atbalsta mehānisma ieviešanu arī Latvijā.

Kādu atbalsta mehānismu izvēlēties?

Valsts atbalsta jēdziens ir plašs un to var nodrošināt dažādos veidos. Tas var izpausties gan kā labvēlīga valsts fiskālā politika, tostarp tiešie atbalsta maksājumi, nodokļu atlaides, kredītu garantijas, parādu norakstīšana, kapitāla ieguldīšana u.c., gan arī kā pastāvošā administratīvā sloga mazināšana, tostarp ar šādu projektu attīstību saistīto lēmumu pieņemšanas procesa vienkāršošana un paātrināšana, prioritāšu noteikšana, tiesiski noteiktās un stabilas attīstības vides radīšana. Jāatzīst, ka nefiskālo atbalsta pasākumu ieviešanā Latvijai jau ir daudz panākumu, tostarp, pateicoties KEM līdzšinējai aktīvajai darbībai. KEM pastāvīgi uztur dialogu ar nozari un cenšas izprast tās vajadzības, kas ir vērtējams ļoti pozitīvi. Tomēr, lai veiksmes stāsts turpinātos, būtu jāsāk apsvērt arī finanšu instrumentu piedāvāšanu valsts atbalsta pasākumos. Piemēram, tāds instruments var būt cenu starpības līgums (contracts for difference), kas ieviests citās ES dalībvalstīs, tostarp mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā.

Kas ir cenu starpības līgums?

Cenu starpības līgums ir līgums, kas tiek noslēgts uz noteiktu laiku starp valsti un privāto enerģijas ražotāju, garantējot tam noteiktu elektrostacijā saražotās elektrības cenas līmeni, un tādējādi pārdalot ar elektrības pārdošanu saistītos riskus. Tiesības noslēgt cenu starpības līgumu parasti tiek iegūtas izsoles rezultātā, kur izsoles noteikumos tiek iekļauti gan cenu starpības līguma galvenie noteikumi, kas var iekļaut termiņus projektu ieviešanai, maksimālo cenu līmeni un dažādas sankcijas līguma neizpildes gadījumā, gan arī prasības pašiem AE projektiem, tostarp nepieciešamās jaudas, tehnoloģijas, inovāciju līmeņus utt. Līguma cenu, kuras starpība atkarībā no tirgus situācijas būs jākompensē vienai vai otrai pusei, nosaka, pamatojoties uz izsoles dalībnieku solījumiem.

Izšķir vienpusējos un divpusējos cenu starpības līgumus. Vienpusējie cenu starpības līgumi paredz pienākumu kompensēt cenu starpību tikai vienai pusei – valstij. Proti, ja elektrības tirgus cena ir zemāka par cenu starpības līgumā garantēto, valsts kompensē ražotājam cenu starpību. Savukārt, divpusējie līgumi paredz savstarpējo kompensēšanas pienākumu abām pusēm. Proti, kad elektrības tirgus cena ir zemāka par garantēto cenu, tad starpību kompensē valsts, un kad tirgus cena ir augstāka, tad cenas starpību maksā ražotājs. ES līmenī ir izstrādātas vadlīnijas, kā arī ir veikti vairāki pētījumi par dažādiem cenu starpības līgumu un arī cita valsts atbalsta modeļiem, kas var palīdzēt izveidot individuālo valsts atbalsta modeli, pielāgojot to konkrētās valsts situācijai un vajadzībām.

Kādi ir cenu starpības līguma potenciālie ieguvumi?

Cenu starpības līgums var būt ļoti vērtīgs instruments, ko izmantot uzreiz vairāku mērķu sasniegšanai.

Pirmkārt, tie var vecināt Latvijas konkurētspēju un kalpot investīciju piesaistei, turklāt ne tikai jaunu elektroenerģijas ražošanas jaudu ieviešanai, bet arī elektroenerģijas patēriņa jaudu nodrošināšanai. Cenu starpības līgums samazinātu ar investīcijām saistītus riskus, šādi samazinot arī ar kapitāla piesaisti saistītās izmaksas, kas galarezultātā varētu nodrošināt zemāku un stabilāku enerģijas cenu. No stabilām elektroenerģijas cenām iegūtu ne tikai elektroenerģijas ražotāji, bet arī patērētāji, piemēram, strauju attīstību piedzīvojošais aizsardzības industrijas sektors un citi energoietilpīgie uzņēmumi. Ja ražotāji spēs ilgtermiņā paļauties uz elektrības cenu, tie būs spējīgi piedāvāt ilgtermiņa elektrības pirkuma līgumus arī patērētājiem, paralēli attīstot arī elektrības pirkuma līgumu (PPA) tirgu.

Otrkārt, ar cenu starpības līgumu izsoles noteikumiem valsts varētu netieši regulēt arī elektroenerģijas ražotāju tirgus, atbalstu sniedzot tādiem AE projektiem, kas atbilst valsts izvirzītiem mērķiem. Līgumu noslēgšana ar konkrētiem nosacījumiem un ražotāja pret valsti uzņemtām saistībām dotu arī papildus garantijas tam, ka plānotie AE projekti tiks īstenoti un arī pabeigti noteiktā termiņā. Tas arī veicinātu Latvijas klimata mērķu veiksmīgu sasniegšanu.

Treškārt, noslēdzot divpusējo cenu starpības līgumu, valsts dala ar ražotāju ne tikai pārlieku zemas cenas risku, bet arī piedalās no elektrības pārdošanas iegūtās peļņas sadalē, ja tirgus cena pārsniedz cenu starpības līgumā fiksēto cenu, tostarp, kompensējot iepriekš ražotājam veiktās izmaksas pie zemākām tirgus cenām.

Jārosina diskusija

Ir saprotams, ka pēc ektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) pieredzes Latvijā atbalsta mehānismi AE projektiem politisko lēmumu pieņēmējiem nav populāra tēma, ko piedāvāt vēlētājiem. Arī sabiedrībā pastāv bažas par atbalsta mehānismu nepieciešamību, un – būsim godīgi – to godprātīgu un lietderīgu īstenošanu. Vienlaikus, šī jautājuma pilnīga ignorēšana var novest pie vēl negatīvākām sekām mums visiem gan lielāku elektrības rēķinu izskatā, gan kopējā ekonomikas stagnācijas veidolā, kas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, kad nepieciešama jaudīga ekonomika aizsardzības nozares stiprināšanai, ir risks, ko nevaram atļauties. Ir jāsāk ar izpratnes maiņu, ka atbalsta mehānismi AE projektiem, ja pareizi īstenoti, var dot labumu visiem. Ir tikai jāsāk ar godīgu un drosmīgu diskusiju par to, kāds atbalsts mums būtu vispiemērotākais. Ņemot vērā iepriekšminēto – cenu starpības līgumi noteikti piedāvā savas priekšrocības, kas ir pietiekami nopietns arguments, lai vismaz sāktu tos apsvērt un par tiem diskutēt.

Šogad, 24. aprīlī, kopā ar kolēģi Sorainen partneri Rūdolfu Eņģeli vadīsim vienu no sarunām ar nozares ekspertiem Baltijas lielākajā enerģijas konferencē “Windworks, Powering Economy”, ko rīko Latvijas Vēja enerģijas asociācija. Panelī “Cenu starpības līgumi – ar vai bez jums?” runāsim par valsts atbalstu AE projektiem, apspriežot tā nepieciešamību un arī nozīmi Latvijas elektroenerģijas tirgus attīstībā un stabilitātes nodrošināšanā. Cerams, ka šī saruna būs kā “starta šāviens” plašākai diskusijai par šo jautājumu un iedvesmos politisko lēmumu pieņēmējus paskatīties uz atbalsta mehānismu nepieciešamību AE projektiem no cita skatupunkta.