Sākšu uzreiz ar taisnību – uz Krakovu ar mīļoto galvenokārt braucām pierīties kā cūkas un tikai pēc tam apskatīt Leonardo da Vinči, Šopēnu, Šindleru un Aušvicu. Briesmīgi, bet piedodiet, atvainojiet, es ar tukšu vēderu pa koncentrācijas nometnēm vai ebreju geto staigāt netaisos. Vēsture jau nekur neaizmuks, bet desas un kliņģeri var ātri vien samaitāties.
Tāpēc, lūk, dienu parasti sākām ar pāris maizes pagalēm jeb zapjekankām, kuras noskalojām ar sauju “Žubr” alutiņa. Tūliņ pēc tam, lai Krakovas ielās drošāks solis, uz pusēm nograuzām obvaržaneku – baltmaizes baranku bez nekā – un nodzērāmies labāko kafeju tūliņ aiz Parīzes. Pa to laiku jau bija pienācis brokastu laiks, kad prasījās pa pomčikam vai pončikam (dievs vien zina, kā to sauc), kas notiesāts tūliņ izraisīja milzu apetīti, tāpēc tuvākajā “stalovkā” jeb piena kafejnīcā (dievs vien zina, kā tās sauc) saimniecei aiz restota lodziņa pavēlējām šķīvī iesūtīt pa diviem golabkiem, četriem placekiem un varbūt sešiem pirogiem. Pēc mielasta secinājām, ka pienācis pusdienlaiks, un, lai atgūtu spēkus, devāmies uz ieskrietuvi apēst pa kilbasai, to noskalojot ar ukraiņu “piedzērušos ķirsi”, kas uzdzina tik negantu apetīti, ka nācās aizmirst par poļu nacionālo virtuvi un aprīt pusmetru garu libāniešu šaurmu, bet tai pa virsu uzdzert puslitru kefīra un pārīti “Perlas”, jo tas žubris jau līdz kaklam. Tādā, lūk, garā pienāca vakariņu laiks, kad tādā prastākā restorānā ar tikai dažām “Michelin” zvaigznēm pašsaprotami bija jānobauda asinsdesa un kapāts steiks ar ceptiem karpeļiem. Pirms miega ap pusnakti, lai uzlabotu vēdera darbību, itāļu gaumē iešāvām pa aperitīvam un dižestīvam reizē, notiesājām pa babkai un karpatkai un rūcošiem vēderiem devāmies nokrākties, sapņodami par agrajām brokastīm, citādi vēders pielipis pie mugurkaula jau četros no rīta.
:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)