/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/04/24/16796678t1h3fb6.jpg)
Beidzot sācies skaistais priekšvēlēšanu laiks. Partijas aktīvi aģitē, to līderi piedalās diskusiju raidījumos televīzijā un apmainās ar savstarpējiem uzmanības apliecinājumiem arī sociālajos tīklos. Te droši vien īpaši jāizceļ “Jaunās Vienotības” (JV) mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis un “Latvija pirmajā vietā” (LPV) pretendents uz šo pašu amatu – Ainārs Šlesers.
Viens publicē bildes, kurās buldozers šķūrē prom ķiršus, bet otrs atbild ar bildēm, kurās ķirsis sašķaida buldozeru, – tas ir precīzi tas saturs, ko gaidu no sociālajiem tīkliem. Varbūt ne gluži no galvaspilsētas galvenā amata pretendentiem, bet lai nu būtu. Kungiem tomēr jau no agra vecuma patīk mērīties.
Bet šajās “Es būšu nākamais Rīgas mērs! Nē, es būšu!” vārdu kaujās pats jautrākais ir tas, ka visdrīzāk jau neviens no viņiem nebūs. Ir, protams, labi un pareizi manifestēt sev pārliecinošu uzvaru pašvaldību vēlēšanās, bet nevajag piemirst par citām partijām, kuru reitingi šobrīd arī ir visnotaļ adekvāti.
Un šeit es runāju par “Nacionālo apvienību” (NA). Tā ir tāda visnotaļ loģiska un saprotama atbildes reakcija no vēlētājiem, kuri LPV retorikā un darbos saskata pārāk lielu mīlestību pret krieviju. Kuri jūtas vīlušies JV, bet partiju “Progresīvie” (P) vispār uzskata par komunistiem.
Tā kā pašvaldību vēlēšanas nav Saeimas vēlēšanas un, vadot galvaspilsētu, NA nekādus valstiski svarīgus lēmumus pieņemt nevarēs, droši vien par viņiem savas balsis varētu atdot arī daļa liberālāku vēlētāju, kuru uzskati citkārt ar partijas redzējumu dažādos jautājumos pārāk nesaskan. Būtībā jau šis būs balsojums par to, lai Rīgā pie varas atkal netiek krievi. Tieši tik vienkārši.