Andas Ogriņas dzīve pēc klīniskās nāves jeb sirds apstāšanās

"Tikai šajā reizē reakcija bija ārkārtīgi smaga. Tā sākās pakāpeniski. Respektīvi, es jau nopratu, ka tas varētu būt anafilaktiskais šoks, par ko es zināju, ka tāds ir. Arī visas izpausmes bija diezgan briesmīgas. Man ārkārtīgi reiba galva, bija vemšana, sāka pampt lūpas un mēle,” stāsta Anda.

Saprotot, ka tūlīt vairs nevarēs parunāt, viņa piezvanījusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam.

Atslēdza durvis un, turēdamās gar sienām, gāja vienkārši apgulties, jo saprata, ka būs ļoti slikti.

Guļus stāvoklī atrasties bija “vieglāk nekā stāvot un saprotot, ka es kritīšu, iespējams, bezsamaņā”. Taču, arī atrodoties horizontāli, sākušās “dīvainas fizioloģiskas reakcijas”.

“Piemēram, pārstāju redzēt krāsas. Tas bija saistīts ar asins apgādi. Kaut kāda reakcija galvas smadzenēs, kad visa apkārtne šķita sudrabotā metālā, kā alvā atlieta. Es redzēju tikai apveidus. Protams, tas bija ļoti biedējoši,” stāsta Anda.

Atgriešanās izjūtas Anda raksturo kā briesmīgas.  “Bija fiziski ļoti sāpīgi un mokoši. Bija sajūta, ka visā ķermenī iekšā griežas lieli spārni. Man sāp un ir grūti. Vai tiešām es atkal esmu tur, tajā situācijā? Man gribējās, lai tā situācija beidzas,” stāsta Anda.

"Man vienmēr pietika atcerēties to dienu, to, kā tas notiek, un tās sajūtas, kas bija, kad es atkal nokļuvu miera stāvoklī. Es ļoti, ļoti gribētu atkal to absolūto mieru atgūt, un es to cenšos darīt vienkārši caur pasaules un cilvēku pieņemšanu un mīlēšanu un laba darīšanu. Patiesībā tas ir kaut kas diezgan tuvu tam stāvoklim, kādā es tiešām biju nepelnīti nopelnījusi šo balvu būt tādā skaistā mierā," raidījumā runā Anda.