Baltijas ceļu un neatkarības atgūšanas laiku vispār atceros ļoti labi. Baltijas ceļa laikā bija 13 gadu, dzīvojām Bauskā, tieši blakus tagadējai A7 šosejai. Nebija vispār nekādu diskusiju iet vai neiet stāties kopējā ķēdē, gājām kopā ar māsu un mammu.
Kādam bija radio, pēc signāla mēs, kaimiņi un paziņas, sadevušies rokās devāmies vairākus soļus uz priekšu līdz šoseju sadalošajai līnijai. Garāmbraucošās mašīnas signalizēja. Caurbraucēji autobusos pa logiem māja un ar pirkstiem rādīja V (Victory). Toties mūsu pagalma krievu tautības puikas, ar kuriem visumā sadzīvojām labi, no tuvējiem krūmiem apmētāja mūs ar sīkiem akmeņiem...
Tagad domāju, ka vienkārši nesaprata kas īsti notiek, baidījās.
Laiks bija lielisks. Pēc tam pilsētas ielās ilgi bija daudz cilvēku un pacilāts noskaņojums. Vēlāk vakarā TV skatījāmies ziņas, šķiet, Panorāmā un video no Rīgas redzējām, ka tiek intervēti mūsu radi kuri ceļā stāvēja Brīvības/Miera ielas krustojumā. Bijām lepni!

Šo dienu joprojām atceros kā kaut ko lielu un vienojošu, netveramu sajūtu gaisā. Stāstu par to laiku notikumiem saviem bērniem, un jūtos lepna par piedzīvoto. Dievs, svētī Latviju!