Mana un manas sievas Rutas piedalīšanās Baltijas ceļā bija ļoti nejauša. Mūsu dzīves vieta ir Amerikas vidienē Aijovas (Iowa) štata Demoines (Des Mounes) pilsētā.
1989. g. augustā mēs apciemojām radus Latvijā un apmetāmies pie brālēna Daiņa Rīgā. 23. augustā ciemojāmies pie radiem Jelgavā kur mājas tēva dēls, stalts jauneklis, ar sajūsmu stāstīja, ka šodien varot iet ar Latvijas karogiem un piedalīties akcijā Baltijas ceļš. Līdz tam brīdim ne kā par to nebijām dzirdējuši bet zinājām, ka mums noteikti jāpiedalās.
Pēc viesošanās braucām uz Iecavu. Ceļš bija pilns ar vieglām un kravas mašīnām no daudzām kurām pa logiem izkārti plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi. Dzīvojot svešumā Latvijas karogs mums vienmēr ir bijis svēts. Redzot tik daudzus gribot, negribot bira prieka asaras.
Iebraucot Iecavā šosejas mala jau bija ļaužu pilna un nodomājām doties uz Rīgas pusi un atrast kādu brīvāku vietu. Pēc kādiem pāris kilometriem atradām vietu kur cilvēku bija retāk. Tur arī bija jauns, drošsirdīgs zēns tērpies baltā apmetnī uz kura lieliem burtiem bija rakstīts "Neatkarību no varmākām".
Pāris cilvēkiem līdz bija radio aparāti un tā varējām sekot līdzi pasākuma norisei.
Tuvojoties noliktajam sākumam mūsu rindā vēl bija pāris tukšas vietas un lai tās aizpildītu un visi varētu sadoties kopā, ņēmām palīgā mūsu jostas.
Nav iespējams vārdos izteikt to sajūtu kas pārņēma mūs plkst.19:00 kad iedomājāmies esam sadevušies kopā ar mūsu tautas brāļiem un māsām kā vieni mūsu Dzimtenē. Asaras tecēja kā strautā ūdens un vēlējamies lai šis brīdis nebeigtos nekad.
Pēc demontrācijas beigām braucot uz Rīgu bija liels prieks redzēt tos daudzos cilvēku pulciņus kas vēl stāvēja ceļa malā pulcējušies ap Latvijas, un pa retam arī Igaunijas un Lietuvas, karogiem. Varbūt daži no tiem karogiem bija glabāti un slēpti kā dārgakmeņi daudzus gadus...
Baltijas ceļam vajadzētu būt mūsdienu paaudzei kā pierādījums, ka vienota, ne tikai ar rokām bet arī domās un darbos, ir iespējams pārvarēt visus šķēršļus lai mūsu tauta ar Dieva palīgu turpinātu zelt un plaukt lai tai būtu labāka nākotne.
Imants Kalniņš