Tajā laikā strādāju vienā no pagastā bijušajām saimniecībām, kolhozā "Vadakste", un saimniecība deva transportu, autobusu, ar kuru devāmies ceļā.
Man bija svarīga Latvijas būtība, pagātne un arī nākotne. Mani vecvecāki un vectēva māsa tika 1949. gada 25. martā izvesti uz plašo Sibīriju. Par to es uzzināju tikai Latvijas neatkarības veidošanās laikā. Līdz tam brīdim par to neviens no maniem tuviniekiem neko skaļi nerunāja, un man pat pirms tam nebija ne jausmas, ka kaut kas tamlīdzīgs varēja būt noticis. Pat nezināju, ka māja, kura bija nolaista līdz beidzamam un kur 1980. gadu beigās vairs dzīvoja kolhoza zemākā līmeņa ļaudis, kur durvis ar cirvi sakapātas, kur vien iespējams ar naglām pienaglots, jumts caurs, sienas sapuvušas un daļa logu izdauzīti... Tas padomju laika spogulis nebija man pa prātam un nostājos savu vecāku, vectēvu un vecvecāku pusē - par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kaut gan nekas jau diži nav mainījies, jo visapkārt jau vēl ir to pēcnācēji un līdzīgi domājošie, kas nevēlas, lai kādam kaut kas būtu svēts un dārgs. Tādi kas visu laiku tikai pabalstus vien gaida, izdzīvo no sēnēm, ogām, mežā un svešos dārzos salasītām.
Braucām uz pasākumu pilns autobuss. Tajā laikā draudzējos ar kaimiņu mazmeitu, kura bija lietuviete un ar kuru arī 1992. gadā apprecējos. Viņa bija man līdzi Baltijas ceļā, un viņas dzīve tā arī iegrozījās no Lietuvas Latvijā. Kaut arī esam šķirti vairāk nekkā desmit gadus, viņa vēl ir Latvijā.
Pasākumā sajūta bija ļoti patīkama, dziesmas vadīja mūs gan pa ceļam autobusā gan arī pasākuma laikā. Cilvēku bija ļoti daudz, bija patīkami redzēt, cik tomēr mūsu tauta var būt saliedēta, ja tas ir vajadzīgs un to vēlas. Protams, ir arī tādi, kas uz visu to noraudzījās pavisam vienaldzīgi, un arī tagad tādu netrūkst.
Vēl ilgi pēc pasākuma visu to atceros ar emocionālu pacēlumu, pozitīvu noskaņojumu, it kā būtu uzlādēts ar kādu pozitīvu enerģiju.
Spilgtākās atmiņas - mēs tur bijām nepazīstami no malu malām, organizatori jau bija parūpējušies un norādījuši, kuros ceļa posmos jābūt. Tas brīdis, kad sadevāmies rokās, viens otram blakus cauri visām trijām republikām, šī ķēde mūs vienoja.
Mūsu paaudze mums ir pašiem pareizi jāaudzina, pašiem jāmāca, pašiem jāiededz tā patriotisma liesmiņa, tā dzimtenes mīlestība, tās svētums. Jāiesaista arī viņi dažādos pasākumos, lai viņi nav vienaldzīgi par Latvijas likteni, par tuvinieka likteni, par kaimiņa likteni un, protams, arī paši par savu.
Lai latvieši paši spētu strādāt un saimniekot savā Latvijā, nevis citiem iztirgotā, vai svešās zemēs. Mūsu jaunajai paaudzei jāsaprot, ka mēs varam! Visi kopā mēs daudz ko varam, tāpat kā barikāžu laikā, tāpat kā Baltijas ceļā, tāpat kā Dziesmu svētkos un daudz kur citur, tikai vajag kopīgu mērķi un vēlēšanos.