1989. gada 23. augustā man bija 4 mēneši un 21 diena. Protams, ka es absolūti neko neatceros, bet zinu, ka šajā pasākumā piedalījos. Es biju iestiprināts bēbīšu ķengursomā vectēvam uz vēdera. Ģimene stāvēja pie pagrieziena uz Langstiņiem.

Baigi žēl, ka nav nevienas fotogrāfijas - tāds notikums un aizmirst Zenītu mājās. Bet var saprast, jo noteikti satraukums darīja savu - īpaši jau manam vectēvam.

Tagad, domājot par šo notikumu, tas liekas kaut kas absolūti fenomenāls. Tāda mēroga akcijas organizēšana totalitārisma iekārtā bez mūsdienu sociālo tīklu iespējām. Vienreizēji!

"Baltijas ceļa" nozīmi, protams, nevar izmērīt, bet ir skaidrs, ka šai akcijai bija neatsverama nozīmē turpmākajā cīņā par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Tas bija skaidrs signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka neatkarības ideja nav tikai mazskaitlīgas pretpadomju grupiņas pārstāvju ideja, bet gan masveida pieprasījums atjaunot vēsturisko taisnīgumu. "Baltijas ceļš" bija arī iespēja pašiem Baltijas valstu iedzīvotājiem redzēt un saprast, cik daudz ir līdzīgi domājošo. Tas noteikti deva ticību tam, ka kaut kas var izdoties. Un izdevās ar.