Cik ātri paiet laiks. Jau 30 gadi. Neticas. Manā atmiņā kā šodien...
Toreiz mūsu vēstnesis bija mazs radio aparāts. Darbā kolēģes viena otrai jautāja – vai dzirdēji, vai iesi?
Piedalīties Baltijas ceļā nebija steigā pieņemts lēmums. Jau iepriekš ar vīru un bērniem piedalījāmies dažādos pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Bijām izceļojuši Vāciju. Redzējām Berlīnes mūri. Sajutām kā vācieši ilgojas pēc Vācijas apvienošanas. Zinājām, ka mēs noteikti iesim. Ilgas pēc brīvas LATVIJAS bija lielas.
Rīga, Juglas rajons. Bija neziņa kā viss norisināsies. Piesardzības nolūkā es un vīrs abus bērnus aizvedām pie omītes. Zem manas sirds jau pukstēja mūsu trešā dzīvība. Pa ceļam vēl kaut kas bija darāms Juglas poliklīnikā. Turpat arī Brīvības ielas malā nostājāmies un gaidījām noteikto laiku. Sadevāmies rokās un pārgājām ielas vidū. Mašīnas no abām pusēm brauca neapstājoties. Visapkārt bija nepazīstami cilvēki. Mēs sasmaidījāmies un cieši turējāmies roku rokā. To sajūtu, ko jutām, nevar aprakstīt. Kopība. Ticība. Cerība.
Protams bija arī bažas. Pretī stāvēja krievu karavīru mājas. Vienā no tām mēs dzīvojām. Mūs varēja kāds pazīt.
Man ir prieks, ka visi mūsu četri bērni ir savas zemes patrioti. Savu laimi ir atraduši dzimtajā zemē LATVIJĀ.