Šī diena bija tāda pati kā citas, vismaz priekšpusdienā. Maniem bērniem(4 un 7 gadi) bija pieraksts pie ārsta Bērnu klīniskajā slimnīcā un, braucot mājās, kopā ar vecvecākiem pievienojāmies Saulkrastu ķēdei starp Vangažiem un Sēnīti. Mūsu tētis ar citiem limbažniekiem aizbrauca uz savu posmu Valmieras-Rūjienas ceļā. Ģimene gan sadalīta, bet bija skaidrs, ka, kaut divās dažādās vietās, bet mēs tur būsim.

Un tā, izvietojamies ķēdē, cilvēku daudz, vairākiem līdzi radiouztvērēji, kāda sieviete dala ābolus...Visi jūtamies ļoti vienoti, skan joki...Te atskan signāls sadoties rokās, un...mans četrgadnieks tiek piepacelts gaisā un viņa roķeles tūlīt, tūlīt tiks izstieptas uz pusi garākas! Es jau grasos rokas atlaist un glābt bērnu no saraušanas, bet te ļoti lēni garām brauc lielā KAMAZ mašīna, no tās izliec garš, sportisks puisis ap gadiem 20-25 ar lielu sporta somu un ar saucienu "Mazais,Tev iet grūti!" iestājas aiz mazā puisīša. Rokas garas, talkā nāk arī soma, un mūsu ķēde nepārtrūkst.

Lieki teikt, ka tajā brīdī un vēl tagad, kad toreizējam četrgadniekam jau 34, šo brīdi atceramies ar asarām acīs.

Tā bijā tāāda vienotība!