Vasara tuvojās izskaņai, skola vairs nebija tālu, man bija gandrīz astoņi [gadi], bet es atceros to svinīgo notikumu, kā es, maza meitene, ar savu ģimeni braucām uz Baltijas ceļu ar mūsu oranžo moskviču. Kā stāvējām kaut kur pie Ķekavas, apkārt bija daudz nepazīstamas tantes un onkuļi, visi bija sadevušies rokās. Un es, mazā meitene, pa vidu saviem mīļākajiem cilvēkiem. Es jutos lepna, tas bija tik aizraujoši. Tikai tagad es zinu, ka tie visi bija drosmīgi cilvēki, kuri bija gatavi brīvībai!