Bija parasta, saulaina darba diena. Strādāju saimniecības kantorī, kur dzirdēju, kā kolēģi savā starpā sarunājās un cits citu aicināja braukt. Bija noorganizēts autobuss, pievienojāmies arī mēs ar vīru, visi sakāpām saimniecības autobusā un braucām uz Valmieru. Tad vēl īsti neizpratu ko viss nozīmē.
Mūs izlaida Valmierā pie apļa. Priekšā jau bija vairāki autobusi. Pretī bija cilvēks ar rāciju, kurš zināja, kur kuram jādodas. Nostājāmies uz Rūjienas ceļa. Gāja laiks, ik pa laikam bija jāvirzās uz Rūjienas pusi. Acīmredzot, no pilsētas puses cilvēki vēl nāca klāt. Apkārt valdīja tāds kā satraukums, cilvēki klusu sarunājās. Reizēm izmēģinājām, vai varam sadoties rokās, atkal bīdījāmies uz Rūjienas pusi.... Vairākiem cilvēkiem pie auss bija pārnēsājamie radio aparāti. Arī mums pāri lidoja helikopters, mājām viņam ar rokām. Ja pareizi atceros, mums garām brauca tā laika līderi, arī Dainis Īvāns.
Kad pienāca īstais brīdis, bija komanda sadoties. Visi sadevāmies, tad bija tāda savāda , nereāla sajūta, tāds kā uztraukums. Pēc sadošanās rokās, cilvēki cits citu apsveica, daži vēl teica, ka jānoskatās, pretī kuram kokam katrs ir stāvējis. Pēc šīs akcijas, visi braucām uz Igaunijas robežu, kur notika svinīgās uzrunas un dziesmas. Tad arī sapratu, kas šī bija par akciju .
Mūsdienu paaudze.... Pati arī esmu mūsdienu paaudze... Mums katram ir jāstrādā savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, nav jāgaida, kad citi darīs. Bieži nolaižas rokas, ja redzi kādas muļķības vai netaisnības- bet ir jāsaņemas.